Biologs, sīpolpuķu selekcionārs un audzētājs Jānis Rukšāns tikko nosvinējis 75. dzimšanas dienu. Tomēr šoreiz sarunājamies par citu aktuālu tēmu – vakcināciju pret “Covid-19”. Jānis Rukšāns ir vakcinējies un ir viens no retajiem, kurš nenogurstoši aicina to darīt arī citiem. Viņš gan atzīst, ka ir noguris cīnīties ar antivakseriem, tāpēc vairāk par informējošo un skaidrojošo darbu sociālajos tīklos liek aicinājumu: esi saprātīgs – vakcinējies, domā par sevi un citiem.
J.Rukšāns atklāj, ka saņēmis daudz samazgu – apsaukāšanos, lamas, uzbrukumus, ka vēlas noindēt latviešu tautu-, un tieši tamdēļ ir skarbs arī pret antivakseriem. Savukārt par vakcināciju daudz interesējas, jo vienmēr kā selekcionārs bijis saistīts ar bioloģiju, ģenētiku. J.Rukšāns: “Tāpēc ļoti labi zinu, kā šīs lietas darbojas. Man ļoti interesē arī medicīna. Jaunībā kādu laiku izsvēru, vai būšu dārznieks vai dakteris. Tomēr kausiņi nosvērās uz dārznieka pusi. Bet, tā kā medicīna man interesējusi, kādu laiku esmu strādājis arī žurnālā “Veselība”.”
Selekcionāru gan izbrīna, ka Latvijā atšķirībā no citām Eiropas Savienības valstīm ir tik daudz vakcinācijas noliedzēju, bet pieļauj, ka tas vēl nāk no padomju laikiem, kad pastāvēja uzskats – kas nāk no valdības, no augšas, tas nekam neder un ir noliedzams: “Protams, neaizmirsīsim, ka vēl ir vesela virkne cilvēku, kas sev ar to taisa politisko kapitālu, nedomājot ne par ko citu kā par savu labumu un to, kā tikt pie siles.” Tajā pašā laikā vakcinācijas piekritējs ir saņēmis atbalstu no cilvēkiem, kuri arī domā tāpat, kā arī no tādiem, kuriem palīdzējis izlemt par labu vakcinācijai.
Skaidrojot savu motivāciju vakcinēties, Jānis Rukšāns stāsta, ka gan plaušu fibroze, darbojoties tikai 30% no plaušām, gan arī cienījamais vecums viņu ieliek riska grupā, kurā tieši ir būtiski vakcinēties, lai saslimstot nevajadzētu piedzīvot smagu slimības gaitu. Turklāt pavasarī nedēļas laikā no kovida nomiris biologa brālis, kas bija par viņu pusotru gadu jaunāks un sportisks. J.Rukšāns atceras: “Viņa sieva pēc darba pārnāca ar paaugstinātu temperatūru, izrādījās, bija inficējusies. Pēc pāris dienām temperatūra paaugstinājās arī brālim, vēl pēc pāris dienām viņš nonāca slimnīcas reanimācijas nodaļā, sazvanoties viņam bija ļoti grūti runāt, un diemžēl pēc nedēļas viņš jau bija tajā saulē.” Jānis Rukšāns teic, ka par nožēlu viņa brālis ir pierādījums, ka arī sportiski cilvēki ar labu veselību un imunitāti nav pasargāti no smagas saslimšanas ar bēdīgu iznākumu.
J.Rukšāns pēdējos piecos gados arī vakcinējas pret gripu, un tas nerada nekādas problēmas. Tāpēc, ja būs nepieciešama revakcinācija pret kovidu, arī tā būs normāla prakse. Turklāt, ja jāsalīdzina, no kuras vakcīnas ir spēcīgāka reakcija, jūtamas blaknes, tad pēc pirmās “AstraZeneca” devas reakcija bijusi pat mazāka nekā pēc gripas potes: “Savukārt pēc otrās vakcīnas smējos, ka šprice nav pat iedurta, jo nejutu dūrienu. Pēc tam gan divas dienas sāpēja dūriena vieta, tātad poti biju saņēmis,” ar sev raksturīgo humoru teic biologs.
Jānis Rukšāns arī izvēlējies saņemt trešo kovida potes devu citā valstī, kamēr visiem Latvijā tas vēl nav iespējams: “Biju gan dzirdējis, ka pēc “Pfizer” mēdz uzkāpt temperatūra līdz pat 40 grādiem, tomēr man tikai nedaudz sāpēja dūriena vieta un galva.”
Jānis Rukšāns, domājot par tiem, kas kādu slimību vai vecuma dēļ šaubās par vakcinēšanos, uzsver, ka šie apstākļi tieši ir papildu stimuls to darīt, jo ar gadiem imunitāte samazinās un iespēja nonākt līdz bēdīgam rezultātam palielinās. Viņš teic: “Es daudz lasu, arī pieredzes stāstus, ka cilvēki, kas izgājuši cauri reanimācijai, raksta, ja būtu varējuši iedomāties, ka tas būs tik ārkārtīgi smagi un grūti, būtu bijuši pirmie rindā uz vakcinēšanos. Es tiešām biju pirmais pie savas ģimenes dakteres Viškintes, līdzko uzzināju, ka tāda iespēja ir, pieteicos. Ir cilvēki, kurus baida reakcija pēc potes, bet jāsaprot, ka reakcija nav salīdzināma ar to, kāda var būt pati slimības gaita, turklāt daļai pēc slimošanas ir ilgstošas veselības problēmas. Man ir zināms cilvēks, kurš saka, ka nevar atļauties nedēļu nestrādāt, ja nu pēc potes ir smagāka reakcija. Bet mans brālis pēc nedēļas slimošanas bija tajā saulē. Tad kas ir labāk – atrasties tajā saulē vai vakcinēties un dzīvot?” retoriski vaicā J.Rukšāns.
Tāpat viņš ievērojis izteikumus, ka pēc vakcinācijas cilvēki nomirst. J.Rukšāns atgādina, vakcinācija pret kovidu tiešām nav nemirstības pote – tā neatceļ iespēju nomirt no vecuma, no citām slimībām: “Bet tā pasargā no mokošas nāves. Tas nav salīdzināms ar tām mocībām, kam pirms nāves iziet cauri smagi saslimušie.”
Jānis Rukšāns arī norāda, ka nesen internetā bija publicēta karte, kurā redzams, kā ar vakcināciju aptverti Latvijas pagasti: “Manu uzmanību piesaistīja divi mūsu novada kaimiņu pagasti – Straupe un Stalbe. Straupe iekrāsota bāla un pieder pie pagastiem ar vismazāko vakcinācijas aptveri, Stalbe turpretī vistumšākā – proti, tas ir pagasts ar vienu no vislielākajiem vakcinēto iedzīvotāju īpatsvariem. Kur ir noslēpums? Stalbē pagājušajā ziemā bija liels kovida perēklis un cilvēkiem, redzot, kā slimo un mokās radi, draugi, paziņas, neradās jautājums – ir vērts vakcinēties vai nē. Stalbē ir arī vakcinācijas punkts ārstes Viškintes ģimenes ārstu praksē. Straupē ir cita ģimenes ārste, tur ir samērā daudzskaitlīga luterāņu baznīcas draudze. Ja katoļu baznīca ir aizliegusi priesteriem aģitēt pret vakcinēšanos, tad luterāņu arhibīskaps Vanags šajā jautājumā ir diezgan izvairīgs. Vai tas ir nevakcinēšanās iemesls, nezinu. Bet, manuprāt, sakritība ir diezgan zīmīga.”
Jānis Rukšāns vērtē, ka saistībā ar vakcināciju ir jāskatās uz sabiedrību kopumā. Skolotājiem ir svarīgi vakcinēties, lai nesaslimtu bērni, lai bērniem nebūtu jāmācās attālināti, jo bērni skolas vecumā dzīves mācības iegūst arī saskarē ar vienaudžiem, savstarpējā komunikācijā: “Tie vecāki, kuri ņem bērnus ārā no skolas, neapzinās, kā tas ietekkmēs bērnu turpmāko dzīvi. To neviens nevar zināt. Tāpat saslimušie, tāpēc ka nav vakcinējušies, noslogo veselības aprūpes sistēmu, viņu dēļ nevar laikus ārstēt citas slimības. Es atbalstu arī mediķu obligāto vakcināciju. Francijā uz laiku atstādināti 3000 veselības aprūpes darbinieki, kas nevakcinējas, nesaglabājot viņiem algu. Un tas ir ļoti pareizi. Bet mūsu valdība neuzdrošinās spert tik kardinālus soļus, jo nākamgad vēlēšanas.”
Atgriežoties pie savām sajūtām pēc vakcinācijas, Jānis Rukšāns teic: “Es jūtos atvieglots un atbrīvots. Jā, veikalā ejot, uzlieku masku, un man tā netraucē, bet pašsajūta ir pilnīgi cita, jo esmu parūpējies par savu veselību un arī par savu darbu, jo tiešām gribu vēl pāris ekspedīcijās izbraukt, veikt pētījumus un vēlos to darīt droši. Būsim reāli, ja es saslimšu Irānā, pie tās veselības sistēmas, kāda ir tur, es mājās vairs netikšu.” Turklāt biologs norāda uz vēl vienu cilvēkiem it kā pašsaprotamu lietu: “Ja mēs traumējamies un dabūjam infekciju, mēs ejam un vakcinējamies pret stingumkrampjiem. Ja nepazīstams suns vai kaķis iekož, ejam un vakcinējamies pret trakumsērgu. Tas ir pašsaprotami, lai pasargātu sevi. Tajā brīdī neviens nekliedz, ka tiks sačipots vai izsekots, vai citus tamlīdzīgus murgus. Tā ir normāla daļa no rūpēm par savu veselību, pēc kā cilvēks dzīvo savu ierasto dzīvi.”
KOMENTĀRS
Nevakcinēties ir bezatbildīgi
“Nevakcinēties ir bezatbildīgi”, stingri saka Vidzemes slimnīcas infektoloģe un Terapijas nodaļas virsārste Anna Mironovska. Pieaugot saslimstībai ar “Covid-19” infekciju, Vidzemes slimnīca ar 6. septembri atkal uzņem “Covid-19” pacientus. Pirmajās trīs dienās tika stacionēti 12 pacienti, no kuriem neviens nebija vakcinējies. Līdz 17. septembrim stacionēto pacientu skaits pieaudzis līdz 22 pacientiem.
“Stacionējamo pacientu plūsma,” uzsver A. Mironovska, “pieaug straujāk nekā pērngad ap šo laiku. Jā, tagad mums ir lielāka pieredze “Covid-19” inficēto pacientu ārstēšanā, ātrāk varam pārprofilēt nodaļas un pārkārtot personāla darba organizāciju. Taču visi atceramies, cik grūts darbiniekiem bija aizvadītais gads. Grūts gan fiziski, gan psiholoģiski. Gluži cilvēciskas bailes no jaunās un tik maz izpētītās slimības. Sākumā vēl nebija pieejamas vakcīnas. Ar visu piesardzību un stingro noteikumu ievērošanu saslima arī darbinieki. Lai varētu nodrošināt nodaļas darbu, māsām pat vairākkārt nācās atlikt ikgadējo atvaļinājumu. Cilvēki mobilizējās ar cerību – kaut kad šis murgs beigsies, jāiztur. Tagad, pieredzot nākamo saslimstības vilni, darbiniekiem, šķiet, ir grūtāk pieņemt, ka tam visam atkal jāiet cauri. Sekojot vakcinēšanās cipariem, kas aug tik lēni, jābrīnās: par ko cilvēki domā? Ka pašiem nekas nav jādara savas veselības un dzīvības labā? Ka dakteri visu izdarīs, ja nonāks slimnīcā? Saglabājoties tādam saslimstības tempam, iespējams, atkal nāksies samazināt plānveida palīdzību, atteikt pat mēnešiem gaidītās operācijas. Cietīs vakcinētie, apzinīgie, atbildīgie.
Vienmēr esmu aizstāvējusi vakcinēšanos – pret gripu, pret difteriju, tagad arī pret jauno koronavīrusu. Absolūti lielākā daļa no pacientiem, kas nokļūst mūsu nodaļā, nav vakcinējušies. Kāpēc? Nolēmuši pagaidīt, paskatīties, kas notiek. Nesaprotu, kam vēl jānotiek un kādā informācijas “mucā” viņi ir dzīvojuši, lai saslimšanas risku neattiecinātu uz sevi. Tiesa, saslimst arī vakcinētie. Taču viņiem ir daudz mazāks risks nokļūt intensīvās terapijas nodaļā, kur mediķi nedēļām cīnās par pacienta dzīvību. Un bieži zaudē šo cīņu. Neviens, pat modernākais mākslīgais plaušu ventilācijas aparāts, nevarēs palīdzēt atgriezties dzīvē, ja plaušu vairs nav, jo tās “saēdis” vīruss.
Visi ilgojamies atgriezties “pirmskovida”, normālajā, dzīvē. Lasām par citām valstīm, kur iedzīvotāju atbildīgās attieksmes un aktīvās vakcinēšanās rezultātā tiek atcelti epidemioloģiskie ierobežojumi. Mūsu cilvēki izliekas aizmirsuši parunu – “kā sauksi, tā atsauksies”. Citiem vārdiem: neesi vakcinējies, tad nekliedz, ka tevi ierobežo, liek valkāt sejas masku, neļauj tikties un vispār ierobežo tavas cilvēktiesības. Patiesībā tās esi ierobežojis pats, nepildīdams savu pienākumu rūpēties par savu veselību, tai skaitā izmantot valsts apmaksāto vakcinēšanos.”
Materiālu atbalsta
Nacionālais veselības dienests
Komentāri