1.oktobrī cēsniece Velta Federe nosvinēja simto dzimšanas dienu. “Kas tad tagad, var dzīvot tālāk,” saka simtgadniece, kad satraukums pāri. Viņa atklāj, ka uztraukusies, kā sagaidīs jubileju, kā būs. “Uztraucos, jo acīm nav gaismas, gribas tuvos un pazīstamos cilvēkus saskatīt. Nevarēju meitām palīdzēt saklāt ciemiņiem galdus,” klusi bilst Velta. Tā viņu sauc ģimenē un draugi. Ikdienā viņai līdzās ir meita Aija, ciemos brauc meita Igita, mīļie mazmeita un mazdēls, četri mazmazbērni.
Laikam savs ritējums, tas steidz uz priekšu un krāj atmiņas. Par mūža gadiem, satiktajiem cilvēkiem, notikumiem. Laiks spēlējas un atsauc domās reiz bijušo.
Velta ir raiskumiete no “Prieniņiem”. Ģimenē bija vecākā no četrām meitām. Bērnībā iemācīti un strādāti visi lauku darbi. Velta atminas, kā tēvs četros no rīta modinājis, jo bija jāiet pļaut sienu. Viņa tēvam bija lielākā palīdze un mīļākā meita.
“Visi gadi labi, katrā bijis kāds skaistums,” saka simtgadniece. Atmiņā, kā bērnībā gaidījuši Jāņus, lai dotos kaimiņos “Mārtēnos” aplīgot Jāni. Viņš vienmēr cienājis ar gardu dzeltenmaizi. Velta atceras, kā pie Raiskumkroga ar Valsts prezidentu Kārli Ulmani mazpulcēni stādījuši bērzus. “Muižā bija Meža skola. Ar puišiem kopā gājām. Reiz direktors tēvam bija teicis, ka vilinu puišus, tēvs tikai atbildēja: “Ko lai dara, ka tik skaistu meitu esmu izaudzinājis un puišiem patīk.” Pie Raiskumkroga līcītī vasarā bija balles. Man patika balles,” jaunības takās pakavējas Velta.
Kaimiņos, “Lūplēžās”, dzīvoja Federi, dēls Artūrs no Cēsīm brauca ciemos pie vecākiem, satika arī kaimiņu Veltu. Viņai bija divdesmit gadi, kad abi apprecējās. Ar smaidu Velta pastāsta, ka precējušies trīs reizes. Pirmoreiz 1941.gada 26.maijā dzimtsarakstu nodaļā, tad jūlijā bija paredzētas laulības baznīcā, saaicināti radi, galdi saklāti, muzikanti sarunāti, bet mācītājs tobrīd, kā jau juku laikos, bija iemucis mežā. Kāzas tāpat tika kārtīgi nosvinētas. Bet 3.augustā Velta un Artūrs baznīcā gāja pie altāra.
Velta ar Artūru saimniekoja savā saimniecībā “Leišsalās”. Katru sestdienu abi brauca uz tirgu Līgatnē. Tur gaidīja kundes, kuri bija iecienījuši Federu garšīgo žāvēto gaļu un desas.
Kara laiks svešumā aizveda Artūra divus brāļus, kuri mūžu nodzīvoja Amerikā. Velta un Artūrs 1948.gadā pārcēlās uz Cēsīm, pēc diviem gadiem abi sāka strādāt gaļas veikalā Rīgas ielā. Velta tur nostrādāja 43 gadus. Viņa atceras garās rindas, kad cēsnieki stāvēja pēc gaļas un desām. Kāds dusmojās, citam šķita, ka gabaliņš varēja būt labāks. “Bet cilvēki bija saprotoši. Tādā laikā dzīvojām,” teic cēsniece. Bija daudzi pircēji, kuri gribēja, lai apkalpo tieši Velta. Viņa prata ar ikvienu gan labus vārdus pārmīt, gan izraudzīties pircējam to labāko gaļas gabaliņu. Velta skumji piebilst, ka no bijušajiem darbabiedriem vairs palikusi tikai Anita, pārējie aizsaulē. Tāpat kā Artūrs un dēls.
“Strādājām daudz. Kad jau biju pensijā, vēl 13 gadus nostrādāju mūzikas vidusskolā par dežuranti. Bet bija laiks arī kam citam. Mums bija motocikls ar blakusvāģi, tad zaporožecs, vēlāk jau žigulis, izbraukājām visu Latviju, tāpat Lietuvu, Igauniju. Braucām ekskursijās uz Krimu, Ukrainu, Krieviju. Kad Cēsīs bija apmācies, braucām uz jūru. Tur vienmēr bija saulīte,” pastāsta Velta.
Ģimene dzīvoja Ziemeļu ielā. Ar kaimiņiem kopā tika svinēti svētki. “Mums, bērniem, tur bija laba kompānija,” bilst Igita un uzsver, ka mamma un tētis visur gājuši kopā.
Igita un Aija pastāsta, ka mamma un tētis pratuši gatavot ļoti garšīgus gaļas ēdienus. “Tēvs ne reizi vien par citām saimniecēm teica, ka karbonādes izcepusi kā galodas. Man viņš iemācīja cept sulīgu karbonādi,” lepni saka Aija. Meitas uzsver, ka tik garšīgi speķa pīrāgi, kādus cepa mamma, nevienam nesanāk. “Reiz mazdēls teica, ka vecāmamma māk visu garšīgu pagatavot, izņemot kartupeļu klimpas. Viņam tās negaršoja,” smaidot piebilst Velta.
Kad mazdēls un mazmeita mācījās Cēsu ģimnāzijā, viņi dzīvoja pie vecmāmiņas, kura par abiem uzņēmās visas rūpes.
Ilgus gadus Velta vasaras pavadīja Igitas lauku mājā Zosēnos. “Mammai tur ļoti patika, kamēr pati varēja kaut ko darīt. Viņai bija 90 gadi, kad ņēma izkapti un pļāva, jo šķita, ka mēs nemākam. Vēlāk viņa asināja, mēs pļāvām. Tagad visu izstāstu, kas iestādīts, novākts, kur nopļauts. Viņu tas interesē,” pastāsta Igita.
Katru rītu Velta pamostoties uzmundrina mājiniekus. Dienu viņa vienmēr sāk ar smaidu. Tad noklausās ziņas, uzzina, kuram vārdadiena, lai var atgādināt savējiem, ka neaizmirst apsveikt. Aijai noteikti priekšā jāizlasa jaunumi no “Druvas”. “Nepatīk, ka tagad tik daudz runā par kovidu, apnicis. Dzīvosim, pārcietīsim visu. Visādi bijis, tik traki jau nebūs. Gribas dzirdēt labo, sliktajam ir jātiek pāri. Jādzīvo saticīgi, jāmīl vienam otru, nevajag naidoties, cik vien spēka, vajag strādāt,” ikvienam padomu dod simtgadniece.
Meitas atzīst, ka no mammas dzīvē mācījušās pacietību, labestību, dāsnumu. “Kad atbrauc mazbērni, vienmēr kaut ko iedod līdzi, viņa aizvien tur rūpes par visiem, seko līdzi, kā kuram dzīvē iet. Viņa pratusi neiejaukties ar pamācībām, bet vienmēr mums bijusi padomdevēja. Apbrīnojams ir mammas optimisms,” stāsta Igita.
Velta Federe ieslēdz radio. “Man patīk Raimonda Paula dziesmas. Tautasdziesmas, kā “Pūt, vējiņi!”, “Pār Gauju pāri braucu”. Ir daudz skaistu dziesmu. Paklausos, ir priecīgāk,” saka Velta.
Aija pastāsta, ka mamma savu reizi paņem kādu pretsāpju tableti, bet ikdienā zāles nelieto. Rītu allaž sāk ar ļoti saldu kafiju, un vislabāk viņai garšo saldumi. “Bērnībā un vēlāk jau visu mūžu ir daudz strādāts. Tā iegūta izturība. Viņas vecāmamma vēl 96 gados vairākus kilometrus gāja kājām ciemos pie mazmeitas. Dzimtā sievietes ir sīkstas,” uzsver Igita.
Komentāri