Devīto gadu Latvijā notiek Jāņu mācības. Tas nav nekas jocīgs, daudzi tās nu jau māca citiem, kā vainagus pīt un sieru siet, kā Jāņabērnus sagaidīt un Sauli pavadīt.
Pirms deviņiem gadiem
uz Barona muzeju atnāca folkloriste Ilga Reizniece un direktorei Rasmai Kārkliņai atzina, ka latvieši nemāk svinēt Jāņus, tie saistās ar šašlika cepšanu, jo pietrūkst izpratnes. Tā muzejs kļuva par mācību koordinatoru. Tajā interesenti piesaka vietas, kurās gribētu, lai kāds māca, bet muzejnieki atrod folkloristus, folkloras kopas. Viss notiek ieinteresētībā, neviens par to algu nesaņem.
Šovasar Jāņu mācības noris 75 vietās Latvijā. Daudzviet arī mūsu pusē. “Druva” ar Rasmu Kārkliņu un Barona muzeja galveno speciālistu Andri Ērgli satikās Jāņu mācībās Raunā.
“Interese par folkloru pēdējos gados nav gājusi mazumā. Visā mēs ieraugām to, ko gribam saskatīt. “Skandiniekiem” izaugusi jauna paaudze, viņi turpina vecāku iesākto, tikai citādi,” saka Rasma Kārkliņa, bet Andris Ērglis uzsver, ka ir pārmantotība. “Tas, ko iemāci savējiem, nekur nepazūd, to ieraugi pēc laika. Patlaban folklora ir ļoti populāra. Tā dzīvo dažādos veidos. Pasaules mūzikā vairs populārākās nav īru melodijas, bet ļoti daudz tiek izmantotas latviskās,” stāsta Andris Ērglis. Viņš ir jaunpiebaldzēns. Satikšanās ar folkloru notikusi nejauši, bet reizē pašsaprotami. Studiju laikā
muzejā sāka
strādāt par naktssargu. Tad atbrīvojās viena darba vieta, un viņš kā jaunais filologs tika uzrunāts.
Tā no sarga būdiņas pārcēlies uz ēkas augtāku stāvu un
kļuvis par galveno speciālistu. Iemācījies spēlēt kokli, iesaistījies
folkloras kopā “Budēļi”.
Par Jāņu svinēšanu Andrim savs vērtējums un tradīcijas, kuras viņš ievēro.
“Tikai nejautājiet, kurā datumā svinēt Jāņus,” smej folklorists un paskaidro: “Saulgrieži ir četras dienas. Folkloras ortodoksi
uzskata, ka tikai 21.jūnijs ir īstā diena. Droši vien tā ir taisnība. Bet saulstāvji ir četras dienas. Iedomājieties, kā jutīsies cilvēks, kurš atklās, ka viņš visu mūžu Jāņus svinējis nepareizā laikā. Senais cilvēks jau nezināja, ka šodien ir 21. vai 23. jūnijs. Dzimtas viedais vecītis sēdēja mājas priekšā un skatījās uz zināmu koku. Viņš zināja, kad saulīte iespīd noteiktā zarā, tad ir Jāņi. Svētku dienu noteica pēc dabas novērojumiem. Kurā datumā svinēt, tā, manuprāt, ir
latviešiem raksturīga neauglīga diskusija. Labāk tad svinam četras dienas. 23.jūnijs ienāca ar kristietību. Tagad tā iegājies – ja gribi savējo lokā tā īsti,
dvēseliski, tad svini 21., bet 23., tad gan ar troksni un vērienu.”
Jāņos uguns, ūdens, zeme, gaiss savijas mistērijā. Mēs taču zinot, bet neapzinoties, visu darām Saules dēļ, tā sāk jaunu ciklu. “Cilvēks ticēja, ka tas nevar notikt bez viņa līdzdalības. Ticēja, ja ko izdarīs nepareizi, viss aizies greizi. Saulīte ar godu jāpavada
uz tumsu, uz Ziemassvētkiem, kad to atkal vilks kalnā,” atgādina Andris Ērglis. Viņš pastāsta, ka daudzi pārāk tieši saprot – ugunskurs jākurina kalniņā, jo tā teikts dainās. Ja kalniņa nav, tad nekā. “Ja nav augsta kalna, dziļas lejas, nevaru Jāņu naktī peldināt Saules kumeliņus… Senči saka – nekāro kārumus! Tev ir tas, kas tev ir. Izveido ugunskura vietu, ir kalns vai nav. Dažā dziesmā runāts par deviņiem ugunskuriem vienā sētā. Bet, ja pagalms mazs, kur sakursi deviņus ugunskurus!
Jāņu kalns ir jāuzceļ arī sevī. Kā tautasdziesmā – ganiņš uzkāpj uz ciņa, un tas ir viņa kalns, iekāpj peļķē – tā viņa jūra. Viņš gavilē, jo uzkāpis kalnā,” pārdomām rosina folklorists. Bieži vien zinātājiem tiek jautāts, cik lielu un vispār cik ugunskuru jākurina, kad jālaiž no kalna Saules rats.
“Uguns ritenis ir pēdējo paaudžu veidota tradīcija. Tāpat kā plosti ūdenī. Par to nekur folklorā nav rakstīts. Bet tas ir skaisti,” saka Andris Ērglis, uzsverot, ka katrā novadā, sētā, dzimtā ir savas tradīcijas, un tās ir tās svarīgākās, tās jānodod mantojumā.
“Jāņu ugunskurs un šašliku grils ir divas dažādas lietas. Jāņuguns ir svētā vietā, bet to ēšanu vajadzētu taisīt nostāk. Sajaukt nevajadzētu. Tad nevar saprast, kam tad jālec pāri – šašliku cepamajai ugunij vai Jāņu ugunskuram. Lēkšana pāri ugunskuram ir rituāla detaļa. Saule pāriet pāri gada kalnam. Mēs pārlecam gadam otrā pusē. Neesmu atradis pierakstos, cik reizes jālec un ar ko kopā. Galvenais, lai pārlec un
gūsti uguns rūdījumu,” pastāsta folklorists un piebilst, ka tautasdziesmās par gaļas ēšanu Jāņos nekas nav minēts. Gaļa būs Jēkabos.
Latvju dainās Jāņos runā par trim, citās par vairākiem vārtiem. Vienus liek vietā, kur saule riet, otrus, kur lec, bet pa trešajiem nāk Jāņa bērni. “Kaut sasien kopā divas meijas.
Iepriekšējā vakarā gan jāpārbauda, kur Saule riet un kad. Katrā vietā Latvijā tā riet citā laikā, kaut dzīvojam vienā laika joslā. Saule riet apmēram pusstundu. Visam ir jēga, ja to piepildām. Tad vajag piestāt, padziedāt. Latviešu sabiedrībā nu jau kļuvis par paradumu dziedāt no grāmatiņām. Labāk jau tā, nevis stāvēt un nezināt ne vārda. Dziedot paiet laiks, un Sauli esam pavadījuši, arī domas izdomājuši,” saka Andris un pauž pārliecību, ka katrs pats rada un izdzīvo svētkus. Ne reizi vien folkloristiem prasīts līgošanas scenārijs. Tāda viena vienīga un visīstākā nav. Katrā dzimtā, novadā ir kas tāds, ko citur nedara vai uzskata par mazsvarīgu. “Kā iekļauties Jāņu rituālā, ja esi pilsētnieks? Lauciniekam to izdarīt vieglāk, viņš to izjūt. Var darīt līdzi, bet vislabāk, ja Jāņu māte un Jāņu tēvs ir izdomājuši, kas un kā notiks,” pieredzē dalās folklorists un atgādina, ka
Jāņa mātei
jādomā, kā visus pabarot, bet
līgotājiem tomēr savu cienastu vajag līdzi paņemt. Lai neiznāk tā, ka atnāk, visu apēd un līgodami dodas prom. Jāņi nav zviedru galds.
“Jāņos vajadzīga pacietība. Vienu gadu aizgājām līdz kaimiņiem, viens no viņiem Jānis, nelaiž mūs iekšā. Aizbarikādējām durvis, izpušķojām. Nākamajā, vēl nākamajā viss notika tāpat. Bet citi kaimiņi zina stāstīt, ka katru gadu viņi Jāņiem gatavojas, pat to, cik alus nopērk, cik siera. Ceturtā gadiņā, kā folkloras stāstā, brāļi atvēra durvis un pacienāja līgotājus. Cilvēki ir dažādi. Ar pacietību un mīlestību var arī aizslēgtas durvis atvērt,” savus līgotāja piedzīvojumus pastāsta Andris Ērglis.
Viņš ir pārliecināts, ka Latvijā skaistākās Jāņu dziesmu meldijas pierakstītas Piebalgā. “Man liekas, ka tajās ir lielāka apcere, sirsnīga smeldze.
Tās ir skanīgas. Tās ir tik aizkustinošas,” viņš saka un piebilst, ka tautasdziesmās gan neparādās, ka
jaunpiebaldzēni un vecpiebaldzēni cits citu vilktu uz zoba. „Pat gaidīju, ka kas būs. Tas liek secināt, ka stāsts par kašķiem ir izdomāts uz “Mērnieku laiku” fona. Tā ir literāra darba ietekme,” domās dalās jaunpiebaldzēns.
Līdz Līgo vakaram Andrim savās mājās Jaunpiebalgā vēl jāizpļauj tā taka, pa kuru var aiziet un redzēt norietam Sauli…
Latvieši svin Jāņus. Viņiem tas svarīgi.
Sarmīte Feldmane
Komentāri