Pieprasītas Lieldienās un visu gadu – olas

Lieldienas vairs nav tālu. Un tās nav iedomājamas bez krāsotām olām.

“Ir daudz gan olu ražotāju, gan patērētāju. Uz Liel­dienām olu nepietrūks,” saka taurenietis Andis    Laputevs un uzsver, ka aizvien vairāk tiek pieprasītas olas no bioloģiskām saim­niecībām, patērētāji vēlas veselīgu pārtiku.

“Grāvniekos”, Ingrīdas Priedes bioloģiskajā saimniecībā, tur vistas, audzē liellopus un dārzeņus.

“Mammai ir liellopi, Andim – vistas, bet manā ziņā ir dārzeņi, taču saimniekojam visi kopā,” pastāsta Agnese Laputeva.

Patlaban saimniecībā ir ap 200 dējējas. “Vistas jūt, ka ir pavasara saulīte, grib ārā, bet nedrīkst,” saka Andis, bet Agnese uzsver, ka turpat blakus ir Gauja, dīķi un ūdensputni. Aplokam nodrošināt jumtu nav iespējams.    Vasaras mītne ir plašs aploks ar mājiņām, kur dēt. “Vasarā arī jāuzmanās, aplokā svešus nelaižam. Pārāk daudz darba ieguldīts, lai riskētu. Un cietīs jau arī kaimiņi neatkarīgi no tā, cik katram daudz vistu,” uzsver Agnese un pastāsta, ka sociālajos tīklos notiek plašas diskusijas par to, vai šie aizliegumi ir vajadzīgi, vai ir pareizi.

Kā visi lauksaimnieki, arī Laputevi, domājot par nākotni, vispirms vērtē šī brīža situāciju un ieskicē rudeni. Saimnieki graudus paguva nopirkt, pirms vēl bija augstās cenas. Līdz rudenim vajadzētu pietikt. Ik dienu vistām tiek izbaroti ap 20 kilogrami graudu. “Kad sākām interesēties, graudu vairs nebija ne “Kaņepītēs”, ne “Ķelmē­nos”,  Stalbē izdevās nopirkt. Cik rudenī maksās graudi, neviens nevar paredzēt. Pagaidām olām cenu neesam palielinājuši. Vasarā tas noteikti tiks darīts,” stāsta Agnese un piebilst, ka ir arī olu ražotāji, kas tirgo olas lētāk nekā citi. Tad gan rodas jautājums, vai tās iegūtas, ievērojot bioloģiskās produkcijas nosacījumus, turklāt bioloģiskā saimniecībā vistas dēj mazāk nekā konvencionālā.

“Mums bioloģiskā saimniekošana ir pašsaprotama, dzīvojam meža ielokā, arī blakus ir bioloģiskā saimniecība,” atgādina Agnese, bet Andis uzsver, ka vistām tiek doti tikai graudi un zirņi, ko paši maļ, kā arī pašu izaudzēti dārzeņi. Ēdienu atkritumus putniem nedod.

“Pērn uz Lieldienām maz dēja, tagad olas būs,” teic Andis. Kastītēs tiks sarindotas brūnas, baltas un gaiši brūnas olas.    Vasarā olu lasīšana ir meitas Justīnes ziņā, viņa arī atbildīga par etiķešu sagatavošanu un uzlīmēšanu uz kastītēm, realizācijas datumu rakstīšanu. Agnese kopā ar jaunāko meitu sver olas, jo pircējiem tiek piedāvātas standarta lieluma, Andis olas kārto kastītēs.

Reizi nedēļā Agneses mamma piegādā olas klientiem Cēsīs, bet lielākā daļa paši brauc uz saimniecību. “Grāvnieki” atrodas Vecpiebalgas šosejas malā, pa gabalu redzami, garāmbraucēji nevar nepamanīt uzrakstu “Bio olas”.

“Izdevīga vieta – tas ir mūsu pluss,” uzsver Andis. Kad bija ierobežojumu laiks, saimnieki iepakotās olas vasarā atstāja lapenē, vēsā laikā pagalmā mašīnā, pircēji paņēma olas un atstāja naudu. “Cilvēkiem jāuzticas, neviens nav pievīlis,” teic Andis un pastāsta, ka lielākie klienti vasarā ir vasarnieki, kuri dzīvo Vecpiebalgas pusē un tālāk, kā arī, ieraugot uzrakstu, iegriežas ne viens vien garāmbraucējs.

“Pieprasījums pēc olām ir, domājam,    vai palielināt ganāmpulku un līdz kādam skaitam. Tagad, kad tik daudz nezināmā, atbildes nav,” saka Andis, bet Agnese vērtē, ka turēs ne vairāk par 350 dējējvistām, lai būtu mazā saimniecība. Ja būs vairāk vistu, mainīsies saimniekošanas prasības.

Cāļus inkubē turpat saimniecībā. Tā kā olas inkubācijai drīkst pirkt, vistu saime visu laiku tiek atjaunota. “Kādreiz izlīdzējām arī kaimiņiem, tagad vairs ne, jo nevar atbraukt uz saimniecību un nopirkt cāļus, un vest mājās bez    pārvietošanas deklarācijas. Aizvien ir daudz dažu vistu turētāju, kuriem ganāmpulki nav reģistrēti, tiem pārdot cāļus nedrīkstam. Tāpat arī 18 mēnešus vecās vistas,” stāsta Agnese un atklāj, ka ģimenē atraduši ļoti labas receptes, kā pārstrādāt vistu gaļu, un pašiem mājās vienmēr ir vistas gaļas ēdieni, arī žāvētas desas.

“Grāvniekos” vistas pašu vajadzībām    tur jau sen, taču ar olu pārdošanu nodarbojas tikai gadu.

Bioloģiskā saimniecība ir jau no 2014.gada. Agnese pastāsta, ka pirmie cāļi tika atvesti no saimniecības Vaives pagastā, tad kādu laiku    vistu nebija, līdz nolēma paši inkubēt cāļus.

“Par to, ka būs tik daudz vistu, nedomājām. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) bija kā tāds bubulis, bijām sapratuši, ka vajadzīgās analīzes dārgas, prasības neizpildāmas. Tāpēc arī neuzdrošinājāmies. Taču viss izrādījās daudz vienkāršāk,” stāsta Andis un piebilst, ka vienreiz gadā PVD veic analīzes, otrreiz jāmaksā pašiem. “Esam droši, ka piedāvājam veselīgu pārtiku, mums tas ir ļoti svarīgi,” uzsver Agnese. Viņa ir tā, kas veic uzskaiti un kārto pārskatus. Katra ola, katrs apēstais putns tiek uzskaitīts.

Andis atceras, ka pirms gadiem turēt vistas bioloģiskā saimniecībā bijis krietni sarežģītāk. “Bioloģiskā lauksaimniecība attīstās, vistām tagad pieejami vitamīni,” bilst Andis.

Cēla lopiem, tika vistām

Agneses mammas Ingrīdas Priedes bioloģiskajā saimniecībā ilgus gadus pamatnozare bijusi gaļas lopu audzēšana. Domājot par attīstību, tika nolemts, ka jāceļ jauna kūts. Vecā bija kļuvusi par mazu, vistām pieceltā piebūve arī.

“Kad jau pamati bija nobetonēti, tomēr sapratām, ka lopu ganāmpulks netiks palielināts, jo ir tikai 20 hektāri zemes. Tā tapa vistu kūts – ar betonētu grīdu un sienām. Ierīkota arī kanalizācija, kas noder darba telpām, kur notiek olu fasēšana un svēršana. Tagad gan vairs nav tik stingras prasības, kādai šai telpai jābūt. Tā vistām ir skaista un silta kūts, jo tā tiek arī apsildīta,” ar lepnumu stāsta Andis. Kūts uzcelta pašu spēkiem. Andis uzsver – tā ir krietni lētāk.

Ar meža zvēriem jārēķinās

Pamatīgā   kūts vistas pasargā no plēsējiem.    “Ar vistām ir diezgan lielas klapatas,” vērtējot saim­niekošanu, atzīst Andis, jo jārēķinās, ka savu daļu paņems vanagi, seski un lapsas. Agnese pastāsta, ka vistas, kas dēja zaļas olas, lapsas aiznesa. Gaiļu saimi, kas tika turēti atsevišķi, vienā naktī nokoda sesks. “Tagad ir jaunā kūts, grīdas un pamati betonēti,    iekļūt nevar. Taču vasarā, kad vistas ārā, kādu maltītei paņem gan vanags, gan lapsa,” stāsta Andis.

Saimnieki runā par sadzīvošanu ar meža dzīvniekiem un iesaucas: “Jenots pamodies!” Pie kūts uz mēslu kaudzes nesteidzīgi pastaigājas jenotsuns. Agnese tur izbērusi mizas. Meža zvēru ierauga suns, piesteidzas, parej, paluncina asti un aiziet. Jenotsuns uz mēslu čupas saulītē atpūšas.

“Viens bija iecerējis ierīkot mājvietu kanalizācijas caurulē. Bet staltbriežu bars pa naktīm guļ pārdesmit metru no mājas, pie bērziem. Kad bars nāk, jau dzirdam, jo uz šosejas mašīnas signalizē, pie mūsu ceļa viņiem ir pāreja,”stāsta Andis un Agnese papildina: “Kaimiņiene, kad rīta agrumā brauc uz darbu, bieži redz, kā sesku mamma nāk uz mūsu kūti, tad dod ziņu.”

Staltbrieži regulāri sabojā aplokus, jāseko, lai gaļas lopi neaiziet neceļus. Lopi gan pie ciemiņiem pieraduši, nebaidās.

Agnese un Andis nedusmojas uz kaitniekiem, arī tie meklē, kur vieglāk tikt pie pārtikas. “Dzīvojam un saimniekojam meža ielokā, jārēķinās ar nelūgtiem viesiem,” nosaka Andis.

Gurķi un tomāti pieprasīti

Agnese par saimniekošanu laukos nedomāja. Dzīvoja, strādāja Rīgā, tad nāca krīze, viņa atgriezās vecāku “Grāvniekos”. Iepa­zinās ar dzērbenieti Andi. Kad abu vecākā meita bija maza, paš­saprotami vairāk piedomāja par veselīgu pārtiku. “Sāku audzēt gurķus, tomātus. Vispirms pašiem, tad jau vairāk,” stāsta Ag­nese. Andis uzcēla siltumnīcas. Ražas padevās, sāka tirgot dārzeņus garāmbraucējiem. Uzraksts ceļa malā mudināja iegriezties.

“Ļauju pircējiem pašiem siltumnīcā izvēlēties. Kad nopirka tomātus, gurķus, prasīja, vai nav olas. Tas arī pamudināja turēt vistas,” stāsta taureniete un atklāj: “Kad pilsētnieks iebrauc lauku sētā, viņš grib visu, kas nepieciešams, nopirkt vienuviet. Rudenī avenes, smiltsērkšķus  nopirka, iegādājās ķirbjus.”

Stādi aug, lai jau Jāņos    būtu gurķi. Agnese vērtē, ka vajadzētu stādīt siltumnīcā, bet ārā vēl sniegs. Viņa atzīst, ka gurķus izaudzēt ir viegli, tomāti cimperlīgāki, dēsti uz loga ātri izstīdzē. Šopavasar tiks iestādīti 17 šķirņu 120 tomātu stādi. “Agrāk bija vairāk. Ar gadiem jau zinām, ko pircēji grib. Cits grib saldskābus, cits skābus, bet tādus neparastus nemaz tā nepērk. Kāds vīrietis vienā reizē nopirka visus sarkanos tomātus, jo gatavoja sulu. Ja bērns, siltumnīcā pagaršojis tomātu, saka: “Mamma, vairāk veikalā tomātus nepirksim, man ir liels prieks,” pārdomās dalās Agnese. Viņa arī pārliecinājusies, ka, izraugoties dārzeņus, cilvēki vairāk skatās uz bioloģiskajās saimniecībās audzēto. Agnese pastāsta, ka kāda dārzeņu pircēja palūgsi atļauju noplūkt nātri, kas auga siltumnīcas stūrī,    bioloģiskam kokteilim.

Laukos tik jāsaimnieko

Agnese un Andis Laputevi ir pārliecināti, ka saimniekošanai laukos ir nākotne. “Vairs nav    tā, ka laukos dzīvo tikai veci cilvēki,” ar smaidu bilst Andis, bet Agnese pastāsta, ka Taurenē, tāpat Dzērbenē vairs nav nevienas mājas vai dzīvokļa pārdošanā.

Agnese teic, ka ģimene dara    tāpat kā kādreiz senči, vispirms sāk saimniekot, nostabilizē saimniecību, tad ceļ māju. “Māju pamazām atjaunojam. Jālabiekārto pagalms, lai tiem, kuri iebrauc mūsu saimniecībā, būtu ērti un patīkami,” saka Agnese. Viņa patlaban mācās dārza dizaina un arhitektūras kursos Latvijas Lauksaimniecības universitātē . Zināšanas tiks liktas lietā “Grāvniekos”.

“Diennaktī stundu par maz, lai visu pagūtu. Drīz jāķeras klāt vistu vasaras mītnēm, vējš krietni papluinījis,” stāsta Andis un uzsver, ka viss jāpagūst. Viņš tāpat kā Agneses mamma strādā arī algotu darbu, bet Agnese audzina jaunāko meitu.