Ieriķietei Maijai Ratniecei šodien vārda diena. Tā atkal ir reize, kad kopā sanākt viņas domubiedriem un kolēģiem. Tā īpaša reize tiem pieciem pensionētajiem Ieriķu skolas skolotājiem, kuri visu mūžu nostrādājuši šajā skolā. Tāpat kā 4.maijā, kad Maija nosvinēja 80.jubileju.
“Nekāda lielā svinētāja neesmu,” bilst Maija un pastāsta, ka maijs dzimtā iegadījies jubileju laiks, jo tad vīram Staņislavam, mazdēlam vārda diena…
Pavasari gaidot, Ieriķu pusē pazīstamā skolotāja daudz domājusi par aizvadītajiem gadiem. “Tie tik ātri pagājuši. Ieriķos esmu 60 gadus,” stāsta Maija. Tie bijuši bagāti un skaisti gadi. Te viņa satika Staņislavu, izaudzināti un izskoloti trīs bērni, priecē četri mazbērni.
Viņas dzīve ir saistīta ar skolu. Tēvs bija Trapenes pamatskolas pārzinis, māte skolotāja. Tas acu skatiens, balss intonācijas, prasme būt padomdevējam un draugam Maijai no vecākiem. Un arī zinātkāre un uzdrīkstēšanās. Ieriķu skolā Maija strādājusi par mācību pārzini, mācījusi krievu un latviešu valodu, bijusi bibliotekāre. Septiņi gadi pagājuši toreizējā rajona skolu valdē. “Neviens jau neprasīja, ko varu, bija jādara,” vien nosaka ieriķiete un klusi piebilst, ka tagad pati brīnās, kā dažreiz pieticis drosmes uzņemties nezināmo.
Maijai bija tikai 20 gadu, kad viņa pēc Cēsu skolotāju institūta absolvēšanas ieradās Ieriķos, kur tikko bija izveidota septiņgadīgā skola. “Vēl tagad atceros institūtā to stūri, kurā direktore Eleonora Zaltāne
mani iespieda un prasīja, ko protu. Neprasīja, vai varu mācīt latviešu valodu, ko biju studējusi, bet gan – vai varu spēlēt klavieres, dejot, lasīt lekcijas, mācīt krievu valodu. Biju mācījusies mūzikas skolā, arī krievu valodas mācīšanas tiesības man bija… Kaut nekā nepratu, kļuvu par direktores vietnieci. Kāpēc direktore izvēlējas mani, nezinu,” atmiņās kavējas Maija Ratniece. Skola bija pielāgotās telpās “Lakās”, vēlāk, kad 1958.gadā uzcēla tagadējo Ieriķu skolu, tur bija internāts.
Ieriķieši jauno skolotāju pieņēma. Kā smej Maija – bērniem patīk jauni skolotāji un to patikšanu viņi aiznes ģimenēs. “Pirmais darbs, ko darīju Ieriķos, bija linu plūkšana. Visu iestāžu darbiniekiem bija jāiet
kolhozā talkā.
Strādāju kopā ar bērnu vecākiem, iepazinos. Bija tāda parakstīšanās uz obligācijām. Nebija jau cilvēkiem naudas, bet ja jau skolotāja aicina parakstīties, kā atteiksi. Kolhozā bija jāvada politpulciņš, jāmāca speciālistiem partijas īsais kurss. Klausītājos bija 1905.gada revolucionārs, viņam par visu bija savs viedoklis.
Brīnos, kā viņi visi manī klausījās,” dažiem dzīves mirkļiem atmiņās pārskrien Maija Ratniece.
Viņa diezgan kritiski vērtē nepārtrauktās izmaiņas izglītībā. Maija atceras, kā vecāki strādāja skolā Latvijas laikā, kā bērnus mācīja padomju gados un kādas pārmaiņas notika pēc Atmodas.
“Tas viss kādreiz jau bijis, bet tiek stāstīts kā jaunums. Tas skumji. Ir taču klasiskā pedagoģija, kurā viss pateikts. Skolēna psiholoģija tāpat kā cilvēka daba nemainās. Protams, audzināšana ietekmē. Bet tie netikumi jau bijuši visos laikos, tāpat kā labās īpašības cilvēkos. Katra paaudze jau saka – kad mēs augām, tā negāja,” ar skumju smaidu saka pensionētā skolotāja.
Ar skumjām viņa vērtē šodienas mierpilno dzīvi Ieriķos. Savulaik te bijis klubs, kur darbojies koris, deju kolektīvs, spēlēts teātris. Katrs gribējis iesaistīties. “Laiki mainās. Labi, ka mums vismaz ir lasītava, tur arī bērniem datori. Tikai žēl, ka nav neviena preses izdevuma, tikai tie, ko paši lasītāji atnes,” bilst ieriķiete, atzīstot, ka līdz
Ģikšiem uz pasākumiem nokļūt grūti. Savulaik Maija dziedājusi Līgatnes papīrfabrikas korī, bet tagad iesaistījusies pensionāru klubā “Spēkavots”, kur arī jūtas kā starp savējiem.
Maijas interešu loks krietni paplašinājās, kad viņa uzņēmās apzināt skolas un Ieriķu vēsturi. Sākumā, kā tiem laikiem piederas, tika izzināts par kara laikiem, partizāniem. Bet, kad sāc kaut ko darīt, tas ne tikai iepatīkas, bet ieinteresē un gribas uzzināt iespējami vairāk. Maija rāda albumos, kuros redzamas vecāku, vecvecāku fotogrāfijas. Viņa palīdzējusi tapt grāmatai par Trapenes pamatskolu, kurā kādreiz strādāja vecāki.
Istabā uz galda stāv mapes, kurās savākti dažādi materiāli, arī publikācijas presē par Ieriķiem, šejienes cilvēkiem. Sigurds Rusmanis, rakstot par Ieriķiem, arī izmantojis Maijas materiālus un stāstus. Maija daudz par saviem Ieriķiem arī rakstījusi “Druvā”. “Ieriķu skolā mācījies mākslinieks Dainis Rožkalns. Viņš ik vasaru rīkoja klases salidojumus. Viņi visi bija ļoti ieinteresēti, kas notiek Ieriķos, arī paši stāstīja, kāds bijis viņu skolas laiks. Tas mani mudināja vairāk uzzināt,” stāsta Maija Ratniece. Strādājot skolas bibliotēkā, viņa bija savākusi plašu informāciju ne tikai par Ieriķiem, skolu, skolotājiem, arī ieriķiešiem. Skolu likvidēja un nav zināms, kur palikušas daudzas mapes ar materiāliem. Daļu pieņēmis arhīvs.
“Pa šiem gadiem ir daudz sakrāts. Tas mans devums Ieriķiem. Ceru, ka kādam būs vajadzīgs,” saka pensionētā skolotāja.
Šajās dienās viņas savākto bagātību katrs var apskatīt lasītavā. “Varbūt kādu interesēs. Ieriķu vēsturē ir daudz interesantu stāstu, bet cilvēkus dzīvesceļi aizveduši tālu. Ja to zini, jūties lepns par savu vietu,” domās dalās Maija Ratniece.
Starp skolotāju māju un skolu kuplo ābeļdārzs. Vienas ābeles zars sliecas gandrīz Ratnieku dzīvokļa logā. Siltā saulē jau mēģina plaucēt ziedus, sūtot sveicienus Maijās un aizvadītajā dzimšanas dienā…
Sarmīte Feldmane
Komentāri