Pavasara darbi sākušies, mazdārziņos ļaužu pilns. Visi steidz laikus paveikt darbus, lai būtu bagātīga raža. Jauki tiem, kam pašiem sava zeme dārziņam, taču lielākajai daļai dārza mīļotāju pilsētā zemi nākas nomāt no zemes īpašniekiem un
nākas šķirties no konkrētas naudas summas, lai varētu rušināties savā zemes pleķītī. “Druva” devās pie iedzīvotājiem, kas lēmuši par labu mazdārziņa nomai, lai noskaidrotu, kā viņiem klājas un vai darbi dārzā ir vaļasprieks vai izdzīvošanas veids.
Pirmo mazdārziņos satiekam pensionāru Tadeušu Savicki. Vīrs jau pašā rīta agrumā devies uz dārzu, lai uzraktu zemi. Šis esot labākais laiks, kad darīt smagākus darbus, jo diena vēl nav kārtīgi iesilusi, un saule tā nenogurdina. Tadeušs dārziņa zemi nomā no zemes īpašnieka un atzīst, ka summa, no kuras nākas šķirties, ir mazsvarīga, ja ņem vērā to, ko dārzā savām vajadzībām var izaudzēt. Taču par lielāko mīnusu zemes nomāšanai, pensionārs vērtē atkarību no saimnieka, jo nekad nevar zināt, cik ilgi zemi varēs nomāt. “Nu jau pat vairs neatminos, cik gadus esmu šeit zemi nomājis. Taču tagad apzinos, ka šis ir pēdējais gads, jo saimnieks jau pateica, ka nākamajā gadā nomāt vairs nevarēs. Tā esot vajadzīga pašam.
Tad nu nākamgad būs jādomā kas cits,” stāsta Tadeušs.
Par ražu gan pensionārs sūdzēties nevar, jo tiek izaudzēts viss, kas ikdienā nepieciešams. “Kartupeļi pašiem savi izaug, ogas arī, gurķi, tomāti arī savi, ievārījumus ziemai savārām. Pašiem mājās visa kā pietiek, mazbērniem arī kāda oga tiek. Darba, protams, ir diezgan un jāiegulda pūles, bet nav jau arī tā, ka no rīta līdz vakaram jāstrādā. Tagad pavasarī zeme jāuzrok, jāsagatavo vagas, lai var kartupeļus iestādīt, sasēt visu nepieciešamo, lai raža būtu laba. Rudenī ir prieks, ka viss pašu izaudzēts. Tagad gan siltumnīca jau sabrukusi, vajadzētu salabot, taču man nav vairs tās jaudas. Kad siltumnīca bija, tad vairāk visu ko audzējām ,” atzīst Tadeušs.
Pensionārs arī atceras laiku pirms vairākiem gadiem, kad apstrādājamā zeme bijusi daudz lielāka, taču nu jau tajā vietā sabūvētas mājas un dārzi
likvidēti. Par to pensionāram žēl, jo vienmēr jau atrastos kāds, kurš zemi apstrādātu, lauku sakoptu.
Arī pensionāre Tatjana Kaļukānova nelielas platības dārzu īrē no saimnieces, par to maksājot 15 latus gadā. Tatjana nemaz nevar iedomāties, ka varētu iztikt bez mazdārziņa, tāpēc par samaksu nesūdzas, jo kamēr vien veselība ļauj, tikmēr strādāt dārzā ir prieks. “Es dārziņā nedaudz audzēju kartupeļus, burkānus, redīsus. Arī kolrābjus un citus dārzeņus. Kā saka, savām vajadzībām no visa pa druskai. Sēklas
pērku lētākas, bet vismaz var izaudzēt visu, kas nepieciešams. Patiesībā jau jāatzīst – es gribu, man patīk un tāpēc tas dārzs arī tiek uzturēts. Varbūt veselība vairs nav tik stipra, bet, ja neko nedara, tad veselība kļūst vēl sliktāka. Agrāk jau man bija lielāka zemes platība, bet nu, kad bērni jau lieli un ir projām, man pietiek ar nelielu, kur visu varu sev izaudzēt,” stāsta Tatjana.
Pensionāre arī atzīst, ka no dārza saņem visus nepieciešamos vitamīnus. Katru dienu ejot
mājās tiek paņemts kāds garšaugs vai ārstniecības augs, ko pievienot ēdienam. Tatjana saka, ka dārzā garšaugu pietiek ikdienas vitamīnu devai, kas stiprina organismu.
Mazdārziņos Cēsīs satikām arī cēsnieku Mihailu Mihailovu, kurš tāpat kā iepriekš satiktie strādnieki, zemi dārzam nomā no privātiem īpašniekiem par 15 latiem gadā un ir laimīgs, ka pilsētā ir šāda iespēja. “Agrāk jau bija lielāka platība, ko arī viens pats varēju apstrādāt, bet nu nāk vecums un nav spēka. Parasti dārzā strādājam visa ģimene. Tomāti, sīpoli, burkāni, zemenes, ogas un āboli – tas viss mums pašiem ir, nekad nav bijis jāpērk veikalā. Kartupeļus gan vairs neaudzējam, ģimenes vajadzībām lēti var iegādāties arī veikalā. Principā jau jāsaka, ka, lai dārzā kaut kas izaugtu, tik vien kā savs darbs jāiegulda, jo sēklas arī lielāko daļu izaudzējam paši.
Šad tad sanāk izīrēt kādu darba rīku, piemēram, frēzi, bet tas ir to vērts. Labāk samaksāt tos pāris latus un savu dārziņu sakopt, nevis gaidīt, kad kaut kas notiks pats no sevis,” tā Mihails.
Interesanti, ka visam dārzam apkārt ir izveidots žogs, tik vien kā maza vietiņa vārtiņiem, pa kuriem ienākt pašiem saimniekiem, atstāta vaļā. Jautāts par žoga nepieciešamību un to, vai zagļi ir bieži apmeklētāji dārzā, Mihails atzīst, ka tik bieži jau nemaz nenākot. “Man pretī dārziņam ir paziņām māja, tad viņi nedaudz pievaktē, tāpat žogam ir, ne visi var pārkāpt, tāpēc zagļi parasti pie ražas netiek, taču bijuši gadījumi, kad kāds ir ielavījies, lai apēstu kādu tikko nogatavojušos zemeni,” stāsta Mihails.
Visi kā viens pavasara darbos satiktie cēsnieki atzīst, ka mazdārziņā strādāt noteikti ir vērts, ja vien ir pacietība strādāt dārzā un rūpēties, lai raža izaugtu. Arī nomas maksa, kas jāmaksā īpašniekam, nemaz nav tik liela, ja tik ir vieta, kur izaudzēt paša lolotus dārzeņus.
Cēsu novada domes zemes ierīcības inženiere Laima Vīgrante stāsta, ka cēsniekiem ir iespēja mazdārziņiem nomāt zemi no pašvaldības. Viņa arī
uzsvēra, ka domei vairs nav daudz zemes īpašumu, ko varētu iznomāt, jo lielākā daļa iedzīvotāju, kuri vēlējušies nomāt zemi, to jau ir izdarījuši. Brīvas vietas palikušas vien dažas. “Cilvēkiem ir jānāk uz domi, jāraksta iesniegums un jāslēdz nomas līgums. Vairs ir palikušas ļoti maz teritorijas, ko pašvaldība varētu iznomāt, un jāatzīst, ka tās
ir nekoptas un aizaugušas vietas. Ja ir nomas līgums, jāmaksā nomas maksa plus nodoklis, kas nevienai personai nedrīkst būt mazāks par pieciem latiem kopsummā par visiem īpašumiem. Parasti nomas maksa ir no divarpus līdz sešiem latiem, bet katra situācija ir atšķirīga. Taču parasti tā nepārsniedz sešus latus gadā,” stāsta L.Vīgrante. Pašvaldība zemes īpašumus mazdārziņiem parasti izīrē uz trim gadiem, taču ņemot vērā novada teritorijas plānojumu, ir arī īpašumi, par kuriem nomas līgums tiek slēgts uz diviem gadiem, taču par to nomnieks tiek laikus brīdināts, kā arī nomas līgumā ierakstītas visas nianses.
Zane Ieviņa
Komentāri