Starptautiskajā ģimenes dienā Cēsīs jau piekto gadu notika īpašs pasākums, pulcējot vienkopus māmiņas, tētus ar savām atvasēm. Sanākušie bija pārsteigti, redzot, cik daudz Cēsīs ir mazuļu.
“Druva” uzrunāja ģimenes ar mazuļiem, lai noskaidrotu, kā viņi sajūt ģimenes vērtību, vai ģimene tiek novērtēta sabiedrībā, valsts līmenī. Aptaujātie atzina, ka situācija mainās uz labo pusi, lai gan ir vērtības, ko nevar tā vienkārši izmērīt.
Triju bērnu tēvs Jānis Krastiņš norādīja, ka valsts nepietiekami novērtē ģimenes, taču viņš to neuztverot kā valsts uzdevumu: “Tas ir sabiedrības attieksmes jautājums, kā ģimene ar bērniem jūtas šajā vidē. Sākot ar to, ka darbā uz tevi šķībi neskatās, ja bērnu dēļ esi spiests palikt mājās.”
Viņaprāt, sabiedrības attieksmi pret bērniem, ģimeni vislabāk raksturojot dzimstības apjoms: “Nedomāju, ka dzimstība ir labklājības jautājums, jo pasaules tendences rāda, ka bagātajās valstīs ar visaugstāko labklājības līmeni dzimstība nav tā augstākā. Tas, iespējams, saistīts ar lielākām iespējām katram indivīdam attīstītā sabiedrībā. Vairs nav spēkā arguments, ka bērni būs atspaids vecumā. Ja gribi ceļot, atpūsties, izglītoties, baudīt kultūras pasākumus, to taču labāk darīt bez bērniem.”
Pasākumā ar saviem mazuļiem bija arī Cēsu baptistu draudzes mācītājs Oļegs Jermolajevs ar sievu Ivetu. Viņi atzina, ka sabiedrībā ģimeni sāk novērtēt, taču šis atbalsts varētu vēl palielināties.
“Ģimene ir sabiedrības pamatā, tāpēc gribētu, lai to novērtētu arī sabiedrība kopumā,” uzsvēra O. Jermolajevs. “Krīzes gadi devuši labu mācību, ka situācijas var mainīties ekonomiski, sociāli, taču sabiedrības pamats un spēks rodams tieši ģimenes attiecībās. Būtu labi, ja, saskatot ģimenes nozīmīgumu, sabiedrība redzētu savu lomu un atbildību ģimeņu stiprināšanā. Ja nebūs ģimeņu, nebūs valsts, mēs izirsim kā veca drēbe. Mūsu valsts ir tik stipra, cik stipras ir mūsu ģimenes.”
Sarunās ar vecākiem pārrunājām arī materiālās puses nozīmi, izvēloties – būt vai nebūt bērnam ģimenē. Visi atzina, ka tas ir svarīgs aspekts, bet tas nedrīkst kļūt par galveno. Kā atzina māmiņa Ruta, dažkārt cilvēki par daudz sāk rēķināt: “Jāsaprot, ka ģimene prasa vairāk emocionāli, tavus sirds resursus, kas naudā nav izmērāmi. Protams, bērns dara rūpes, bez bērniem dzīve šķiet mierīgāka, bet vai tas ir ieguvums? Tad nav tā prieka, ko dod bērni, bet to nevar izstāstīt, tas pašiem jāizdzīvo.”
Cēsu novada dzimtsarakstu nodaļas informācija liecina, ka pēdējo četru gadu laikā nemitīgi palielinājies jaundzimušo skaits. Nodaļas vadītāja Iveta Gabrāne norāda, ka arvien lielāka vērtība pēdējos gados bērnu audzināšanā ir tēviem: “Arvien mazāk bērnu tiek reģistrēts bez ziņām par tēvu, tas nozīmē, ka vīriešos atbildības sajūta ir lielāka nekā pirms kāda laika. Tas daudz ko maina ģimeņu sistēmā. Manuprāt, šis ir ģimenes vērtību atdzimšanas laiks, kad lepojamies ar savām ģimenēm.”
Svētkos satikto ģimeņu vidū bija arī tādas, kas nav oficiālā laulībā, cilvēki atzina, ka to neuzskata par primāro, jo bērnam taču tāpat ir abi vecāki, kuri mīl viens otru, kuri mīl bērnus. Dažs atzina, ka gan jau pienāks laiks attiecības sakārtot arī juridiski.
Arī I. Gabrāne pastāstīja, ka dažas ģimenes ar bērniem, kuras šajā svētku dienā apmeklēja dzimtsarakstu nodaļu, teikušas, ka viņiem pašiem uz šo namu vēl jāatnāk. Statistika liecina, ka apmēram puse bērnu ir dzimuši reģistrētā laulībā.
“Arī ģimene, kura nav noslēgusi laulību un audzina bērnus, ir ģimene, tāpēc negribu to pretnostatīt ģimenei, kura ir reģistrējusi laulību baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā. Tā ir cilvēku atbildība.
Šajā amatā saredzu, ka laulības notikums ir kā stiprinājums ģimenei un ģimenes attiecībām. Tas neko neapsola un akmenī neiekaļ, neko kardināli nemaina cilvēku attiecībās. Tas ir stiprinājums un svētība divu cilvēku attiecībās, taču ne vienīgais, kas garantēs laimīgu kopdzīvi. Ir bērni, hobiji, saimniecības dzīve un daudz kas cits. Ja nekā no tā nebūs, tikai laulība, tāda ģimene, visticamāk, nebūs lemta kopdzīvei. Bet savukārt, brīdī, kad pārējie stiprinājumi zūd, varbūt tieši šī noslēgtā laulība ir tas, kas no pelniem izceļ cilvēku attiecības un atgādina, ka dots solījums Dieva vai sabiedrības priekšā, un varbūt ir vērts sākt no jauna,” teica I. Gabrāne.
Jānis Gabrāns
Komentāri