Aizvien retāk latvieši tiek saukti par lasītāju tautu. Aizgājuši laiki, kad vai katrā dzīvoklī bija grāmatu pilni plaukti, teju katrs veidoja savu bibliotēku.
Tagad grāmatas dārgas, tās nav interjera sastāvdaļa. Bet grāmatas aizvien ir cieņā, tās ņem bibliotēkās, lasa. Lauku bibliotēku atbalsta biedrība apkopojusi datus par 2012.gadā izdotajām vislasītākajām grāmatām. No oriģinālprozas visvairāk lasītāju bijis Dainas Avotiņas romāniem – “Kad lauskis cērt” un “Vīramāte”, Ingunas Baueres vēsturiskajam romānam “Skolas Līze”, Annas Skaidrītes Gailītes romānam “Vienā dienā – visa dzīve”,
Māras Svīres romānam par varu un mīlestību “Audums kāzu kleitai”.
“Arī mūsu bibliotēkās lasītāju vidū tās ir populārākās grāmatas, dažas varbūt citā kārtībā,” saka Liepas pagasta bibliotēkas vadītāja Aija Struņķe un piebilst, ka liepēnieši īpaši pēdējā laikā visvairāk vēlas lasīt Ingunas Baueres, Veidenbauma prēmijas laureātes, grāmatas. Lai tiktu pie kādas no tām, jāgaida rindā pat vairāk nekā mēnesi. “Grāmatas izsniedzam uz divām nedēļām, bet parasti jau to nelasa tikai viens, bet vairāki ģimenē,” domās dalās bibliotekāre, uzsverot, ka liepēniešiem patīk grāmatas, kurās rakstīts par dzīvi, kurās sižets un notikumi nav samāksloti. Jo pieprasīti ir biogrāfiskie romāni, dzimtu sāgas, par notikumiem un cilvēkiem tepat Latvijā.
“Latviešu romāni ir cieņā,” uzsver Nītaures pagasta bibliotekāre Maira Prikule. Arī nītauriešu vidū iecienītākās ir Skaidrītes Gailītes, Ingunas Baueres sarakstītās grāmatas. Dažkārt pēc tikko iznākušiem izdevumiem bibliotēkā nākas pagaidīt rindā.
Kaives pagasta bibliotēkā no pērn izdotajām latviešu autoru grāmatām šogad lasītākā Daces Judinas “Dīvainais līgovakars”, Ingunas Baueres “Ede, Pumpura sieva”. “Tā kā lasītāji objektīvu iemeslu dēļ ir vecākā paaudze, viņi vēlas lasīt saprotamas grāmatas. Cieņā ir “Lata romāni”. Jauno autoru sarakstītais īpaši neinteresē,” stāsta Kaives pagasta bibliotēkas bibliotekāre Maija Burjote, bet Aija Struņķe novērojusi, ka ir lasītāji, kuri slavē jaunos rakstniekus, iesaka viņu grāmatas, bet pēc tam saņem neizpratni no tiem, kam rakstītais nav paticis. “Liela nozīme arī reklāmai. Ja par kādu grāmatu un rakstnieku tiek stāstīts televīzijā, tad uzreiz ir lielāka interese. Diemžēl reklāma ir reklāma, ne vienmēr lasītājs grāmatā atrod to, kas izslavēts. Šādas vilšanās ne vienam vien bijušas, “domās dalās Liepas bibliotēkas vadītāja.
Triju bibliotēku bibliotekāres ir vienisprātis, ka dzeju gan lasa maz. Dzejas rindas lasītāji meklē, lai ar tām kādu apsveiktu, nevis lai veldzētos domās, vārdu ritmā, filozofijā. “Dzejas grāmatas bibliotēkā ņem tikai skolēni, lai mācītos obligāto literatūru. Savu reizi kādam vajag apsveikuma pantiņu, tad pašķirsta dzejoļu krājumus,” lasītāju paradumus vērtē Maira Prikule un ar lepnumu piebilst, ka Nītaurē ir pašiem sava dzejniece Dzidra Medvedjeva, kuras dzejoļus gan savējie labprāt palasa.
“Dzejoļus tagad vērtē pēc tā, cik tie praktiski izmantojami,” saka Aija Struņķe, atzīstot, ka, arī meklējot apsveikuma pantiņus, cilvēki nešķirsta grāmatas, bet gan interneta mājaslapas.
Dzejoļu grāmatām pilnībā apputēt plauktos
neļauj vien skolēni, kuriem jāmācās latviešu literatūra.
Kā liecina Lauku bibliotēku atbalsta biedrības apkopotie dati, no dzejoļu krājumiem vislielāko lasītāju interesi izpelnījušies Andra Akmentiņa “Zemeņu blūzs”, Mārtiņa Freimaņa “Cilvēks parastais un viņa dienasgrāmata” un Maijas Laukmanes “Nošalko gaiss”.
Bērnus lasīt mudina Bērnu žūrija. Visvairāk lasītās – Valda Rūmnieka garstāsts “Atnācēji” un Māra Runguļa garstāsts “Aste, ko luncināt”,
kā arī Jura Zvirgzdiņa “Mufa: stāsts par Āfrikas balto degunradzēnu”. “Toties jauniešiem patīk grāmatas par vampīriem, nevis kā iepriekšējai paaudzei – par varoņiem,” bilst Aija Struņķe.
Katru gadu bibliotēku plauktos iegulst jaunas grāmatas. Liepas bibliotēkā jaunāko grāmatu plaukts vienmēr esot tukšs, par tām vislielākā interese. Grāmatu iegādei Liepas bibliotēkai gadā tiek tērēti 500 lati, Nītaures bibliotēkai – trīs tūkstoši latu. Kaives bibliotēkā pērn iegādātas 134 jaunas grāmatas.
“Grāmatu mums netrūkst, būtu vien lasītāji. Ar katru gadu tie iet mazumā,” saka Maija Burjote. To apstiprina arī kolēģes. “Vidējā un vecākā paaudze grāmatas lasa. Bez lasīšanas vienkārši nevar, lasīšana dod gandarījumu,” saka Aija Struņķe un piebilst, latvieši vienmēr daudz lasījuši arī tulkoto literatūru. Kāpēc cilvēki lasa arī mūsdienās, kad tik daudz citu dažādu iespēju, katram sava atbilde. Varbūt tā ir laika apstādināšana vai laika nosišana, varbūt iespēja pabūt tur, kur dzīvē nav lemts, varbūt izdzīvot vēlreiz to, kas pārdzīvots.
Sarmīte Feldmane
Komentāri