Noslēgumam tuvojas Vidzemes atklātā hokeja čempionāta 3.līgas regulārais turnīrs. Katrai komandai atlicis aizvadīt divas spēles, un sāksies izslēgšanas cīņas.
Pārliecinošā vadībā ir “Raunas bruģakmens” ar 57 punktiem, regulāro turnīru viņi pabeigs līderpozīcijā. Otrajā vietā ir “HK Cēsis”, trešajā – “Biko – Logi”, abām komandām 48 punkti.
Šogad beidzot uz uzvaru takas stājusies komanda “Ledus vilki” trenera Pētera Buhrota vadībā. Spēlētāju vidū ir hokejisti ne tikai no Cēsu puses, bet arī no Limbažiem, Smiltenes, Raganas un citām vietām. Ja divus iepriekšējos gadus komanda krāja tikai zaudējumus, šogad jau gūtas deviņas uzvaras un Vilki reāli kandidē uz iekļūšanu izslēgšanas spēlēs.
Treneris, kurš ar komandu strādā jau trešo gadu, saka: “Cepuri nost manu spēlētāju priekšā! Beidzot mūsu kopīgais darbs sāk nest augļus. Kad pirms trim gadiem sākām, dažs knapi mācēja slidot, tagad vīrus nevar pazīt. Ir gandarījums redzēt, kā viņi izauguši, ar kādu attieksmi strādā. Apbrīnoju vīru vēlmi būt hokejā. Kad pērn zaudējumi sekoja viens otram, turklāt ar lielu vārtu starpību, viņi nepameta hokeju, rūdījās un audzēja meistarību.”
P. Buhrots norāda, ka ar šādu komandu prieks strādāt ikvienam trenerim, jo hokejisti ar milzīgu atdevi darbojas gan treniņos, gan spēlēs. Par hokeja mīlestību īpaši liecina treniņu apmeklējums, jo tie notiek sestdienās pusastoņos no rīta, kad citi vēl saldi guļ. Tas nozīmē, ka vīriem jāceļas krietni agrāk, taču reti kāds uz treniņu neierodas. Treneris norāda, ka šis laiks izvēlēts tāpēc, ka sestdienas rītā ledus īre lētāka un pusotra stunda izmaksā tikpat, cik stunda labākā laikā. Taču pusotra stunda ir krietni vērtīgāka, jo var paveikt visu iecerēto.
“Viss atkarīgs no attieksmes, un par savējiem varu teikt tikai to labāko. Redzu, kā vīriem deg acis treniņā, ar kādu atdevi viņi strādā,” saka P. Buhrots.
“Ledus vilki” domā ne tikai par spēli, bet par
komandas garu, par piederību komandai. Teicams piemērs ikvienam ir kapteinis Jānis Liepiņš, kurš darbojas ar milzīgu pašatdevi. Viņš rūpējas arī par komandas izskatu, spēlētājiem ir jakas, cepures, hokeja ripas ar komandas logo. Treneris norāda, ka svarīga vieta
komandā ir
Normundam Dubultam, kurš ir gluži kā komandas tētis. Viņš spēj savākt hokejistus, ja nepieciešams – pateikt skarbāku vārdu. Var vilkt pat zināmas paralēles ar Sanda Ozoliņa devumu Rīgas “Dinamo” vai Latvijas izlasē.
Kopīgais darbs šajā sezonā devis rezultātus, pēdējās kārtās uzvarētas spēcīgas komandas. P. Buhrots īpaši uzsver uzvaru pār “Biko-Logi” 5:4 pēcspēles soda metienos: “Nekad nebijām šo komandu uzvarējuši. Viņi spēlē līdzīgu hokeju kā mēs, tādu spēka spēli, un mums vienmēr ir tāda pabadīšanās. Var vinnēt jebkuru, bet gandarījums par šo uzvaru ir īpašs, un to varēja redzēt arī vīru sejās.”
Ar 5:2 tika pieveikta Gulbenes komanda, bet pret “HK Cēsis” piedzīvots minimāls zaudējums 3:4. Treneris atzīst, ka šoreiz veiksme bijusi pretinieku pusē: “Cēsnieki šoreiz bija ņemami, bet ripa vienkārši negāja vārtos. Pievilkām no 1:4 līdz 3:4, taču glābt spēli neizdevās. Acīmredzot tā mums nebija veiksmīga diena.”
Rezultāts tiek sasniegts ar visu spēlētāju pašaizliedzīgu spēli, patiešām “graužot ledu”. Vilki gatavi gulties zem ripām, cīnīties par katru laukuma metru.
“Hokejs vienmēr bijusi spēka spēle, to mācu arī spēlētājiem,” norāda treneris. “Dažs uzskata, ka esam rupja komanda, bet lai parāda, kur mums ir kāds noraidījums par rupjību. Ja citas komandas negrib spēlēt spēka spēli, tā ir viņu problēma. Es taču nevaru teikt savējiem, lai iet no ceļa un atdod pretiniekam ripu, ja kāds slido virsū. Vīri ir gatavi cīnīties par katru ripu, un tas arī raksturo komandas cīņas sparu un dod rezultātu. Tie, kuri grib vienkārši paslidināties un padzenāt ripu, var to darīt uz dīķa vai veterānu līgā, kur aizliegti spēka paņēmieni.”
Treneris labus vārdus var teikt par ikvienu spēlētāju, tāpēc nevar kādu īpaši izcelt. Komandai “Ledus vilki” ir aktīvs atbalstītāju pulks, kurā ir spēlētāju tuvinieki. Ģimenes pelnījušas vislielāko pateicību, jo vīri bieži brīvo laiku velta hokejam tā vietā, lai būtu kopā ar savējiem. Bet tieši ģimenes locekļu morālais atbalsts ir viens no panākumu balstiem.
Komandā ir vēl kāda svarīga persona – trenera asistents. Tā ir P. Buhrota audžumeita Paula Jēkabsone, kurai izsniegta pat trenera asistenta licence.
“Šis ir teicams piemērs, kā sports var aizraut desmitgadīgu bērnu,” stāsta P. Buhrots. “Viņa pilnībā ir hokejā. Piemēram, es nezinu, kurš numurs kuram spēlētājam, viņa to zina perfekti. Paula sestdienas rītos ceļas pussešos, lai brauktu kopā ar mani uz treniņu. Pamošanās ir ļoti smaga, bet viņa nepiedos, ja nepamodināšu. Apbrīnojami, ka viņa to spēli sapratusi. Ja mamma kādreiz kaut ko nesaprot, Paula paņem trenera tāfelīti un izskaidro. Klausos, un man nav ko iebilst! Reiz viņai pat bija uzdevums izgudrot vingrinājumu treniņam, un tas bija ļoti labs. Bija gan slidošana, gan ripas pārvaldīšana, gan domāšana, visi trīs komponenti, kas ir hokeja pamatā.”
Regulārajā čempionātā “Ledus vilkiem” vēl divas spēles
pret “Stingeru” un “Livoniju”, komandām, kas turnīra tabulā ir zem viņiem. Nolikums paredz, ka pirmās sešas komandas automātiski iekļūst izslēgšanas spēlēs, bet pēdējās četras izspēlē mazo turnīru par vēl divām vietām. Augstāk par septīto vietu
vilki tikt nevar, tāpēc būs jāspēlē vai nu pret “Livoniju” vai “Stingeru”.
Treneris norāda, ka šogad
iekļūšana izslēgšanas spēlēs ir reāla, taču uz katru spēli ar nosacīti vājāku pretinieku jāiet ar visu atdevi: “Bieži tieši tas iegāž komandu, ka vīri nespēj koncentrēties spēlei un jau pirms iešanas uz ledus svin uzvaru. Taču to esam izslimojuši, un domāju, viss būs kārtībā.
Ja iekļūsim izslēgšanas spēlēs, tad jau redzēs, kā ies. Varam spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar jebkuru. Arī pret līderiem “Raunas bruģakmeni” pēdējā spēlē zaudējām ar minimālu 2:3. Spēles laikā divreiz pat bijām vadībā, taču beigās pietrūka spēka novest spēli līdz uzvarai.”
Jānis Gabrāns
Komentāri