Ik pa laikam kāds jaunais cēsnieks vai cēsniece dodas uz Ameriku, lai studijas augstskolā apvienotu ar sportošanu. Vakar vasaras brīvlaiks dzimtenē beidzās Andim Malhovskim, kurš šobrīd ir ceļā uz Ameriku. Viņš jau divus gadus studē politoloģiju Viskonsinas štata Parksaidas Universitātē un spēlē skolas basketbola komandā.
Izspiest maksimālo
Andis neslēpj, ka studēt
Amerikā ir zināms izaicinājums un pārbaudījums, jo tur ar visu jātiek galā pašam. Sākumā bijuši arī grūti brīži, taču,tos izturējis, tagad esot gatavs jebkādiem pavērsieniem, tas devis lielu pārliecību par sevi.
Saruna galvenokārt vijas ap basketbolu, jo tas aizņem lielu viņa dzīves daļu. Cik ilgi, to rādīšot laiks, bet mācības vēl nepilnus divus gadus, tātad arī basketbols.
“Lai arī daudziem liekas, ka basketbols visur pasaulē vienāds, ir liela atšķirība starp Eiropas un Amerikas basketbolu. Tāpēc dažkārt eiropiešiem grūti tur iejusties, tāpat kā amerikāņiem iekļauties Eiropas basketbolā. Amerikā basketbols ir agresīvāks, atlētiskāks, individuālāks, laukumā lielāka neorganizētība,” raksturo Andis.
Viņš stāsta, ka konkurence uz vietu skolas komandas pamatsastāvā liela, sava vieta katram jāizkaro. Katrā treniņā spēlētājam sevi jāpierāda maksimāli. Augstskolu komandās treneri uz spēlētāju neskatās perspektīvā, domājot, kāds viņš būs pēc trim četriem gadiem. Tur svarīgi, lai pienesums būtu konkrētajā spēlē, tāpēc treneris cenšas no katra spēlētāja izspiest maksimālo īstermiņā.
Laukumā A. Malahovskis tiek regulāri, gūst arī punktus, bet pats atzīst, ka vienmēr gribētos vairāk. Viņš stāsta, ka šie gadi devuši jūtamu progresu: “Ja salīdzinu, kāds biju pirms nonākšanas Amerikā un tagad, atšķirība ļoti jūtama. Aizvadītajā sezonā nāca arī zināma skaidrība, kas ir kas. Pirms tam, kā jau visi jaunie, biju pārliecināts, ka esmu talantīgs, perspektīvs, visu uztvēru daudz vieglāk. Tagad spēju novērtēt šī smagā darba augļus un to, ko pats izcīnu.”
NBA ir tikai bizness
Andis uzskata, ka Latvijas čaļiem vērts iziet caur Amerikas koledžu basketbola katlu: “Latvijā ar mums auklējas, tur nekā tāda nav. Ja
tu neizdarīsi, nāks nākamais, kurš to paveiks. Tur ir īsta “gaļas mašīna”. Sportistam jāsaprot, ka to vajag viņam, nevis trenerim, tāpēc treniņos smagi jāstrādā. Ir spēlētāji, kuri treniņos no bezspēka raud, kuriem no slodzes kļūst nelabi. Tas nav labi no veselības viedokļa, bet treneriem ir svarīgi, lai spēlētājs prot tikt pāri savu spēju robežām.”
Pats Andis gan atzīst, ka viņam palaimējās ar treneri, kurš ļāvis pamazām iejusties komandā. Tagad to īpaši novērtējot, lai gan sākumā licies, ka tāda paauklēšanās ir normāla, jo tā allaž bijis.
“Kad paskatos, kāda ir trenera attieksme pret amerikāņu spēlētājiem, saprotu, ka viņš ar mani sākumā tiešām auklējās. Viņš bija ļoti pieredzējis, izaudzējis vairākus NBA spēlētājus un deva ļoti noderīgus padomus, ko novērtēju arvien vairāk. Tagad saprotu, kāpēc viņš teicis tieši tā, saprotu tos sīkos knifiņus, ar kuriem mani motivēja strādāt treniņos,” atzīst A. Malahovskis.
Lai arī spēlē Amerikā, viņš neslēpj, ka labāk patīkot Eiropas spēles stils. NBA spēles vispār neskatoties, jo tas esot viens milzīgs bizness. Atšķirīga esot arī skatītāju attieksme Eiropā, arī Latvijā tie ir patriotiskāki, vairāk deg par savu komandu.
“Amerikā ir sajūta, ka skatītāji nāk uz izrādi. Nevar salīdzināt atmosfēru Latvijā un tur. Kad spēlēju Valmierā, fanu atbalsts bija lielisks, ar bungām, saukļiem. Šo atbalstu varēja gluži vai sajust, tas dzina uz priekšu. Amerikā neko tādu neesmu sajutis,” atzīst basketbolists.
Anda komanda spēlē studentu līgas NCAA otrajā divīzijā. Aizvadītā sezona bijusi ļoti veiksmīga, savā konferencē izcīnīts čempionu tituls. Komandu NCAA ļoti daudz, ir neskaitāmas konferences, katrā vairāk kā desmit komandu.
“Mūsu konference skaitās viena no stiprākajām, tāpēc čempionu tituls bija liels panākums,” norāda Andis. “Tikām uz lielo finālu, tā saukto “marta trakumu”, kur izstājāmies otrajā kārtā, zaudējot iepriekšējā gada čempioniem. Cīņa bija sīva, zaudējām tikai par dažiem punktiem.
Mums tiešām bija laba komanda, kam bija pa spēkam visaugstākie tituli. Universitātes vēsturē ierakstījām spožu lappusi, izcīnījām visvairāk uzvaras pēc kārtas
– 12 – komandas pastāvēšanas vēsturē.”
Nebūšu treneris
Vasarā Andis tika uzaicināts par treneri basketbola
“3punktu nometnē”, kas jau vairākus gadus notiek Rīgā. Pēc piecām dienām trenera amatā sapratis, ka tas nav darbs, ko gribētu strādāt.
“Šī bija pirmā pieredze, teikšu atklāti, bija ļoti grūti,” atzīst basketbolists. “Negribēju trenera darbu veikt virspusēji, gribējās iedot kaut ko no savas pieredzes, lai jaunieši pa šīm dienām kaut ko apgūtu, lai būtu labāki nekā pirms nometnes. Šīs dienas atņēma milzīgi daudz spēka, vakarā biju ļoti iztukšots. Tad sapratu, ka galīgi neapskaužu savu sporta skolas treneri Aivaru Stankeviču. Kad biju apsveikt viņu dzimšanas dienā, atzinos, ka tagad saprotu, kam viņš gājis cauri, strādājot ar mums.”
Arī vasarā sportiskās aktivitātes nav noliktas malā, treniņi notiek regulāri. Andis stāsta, ka esot izveidojusies tāda kā atkarība, ja kādu dienu nesportojot, esot sliktā omā, kaut kā pietrūkstot. Vasarā Andis strādā kopā ar Māri Urtānu, ar kuru sadarbojas jau vairākus gadus, notiek viens divi treniņi dienā, tikai svētdienas brīvas.
Darba augļus novērtējot ne tikai basketbola treneri. To pamanījis pat kāds amerikāņu futbola treneris, kurš piedāvājis spēlēt viņa komandā, piesolot dažādus bonusus.
“Nebiju redzējis nevienu amerikāņu futbola spēli, bet zināju, ka tas ir ļoti traumatisks sporta veids, tāpēc teicu
nē. Bet šis piedāvājums bija apliecinājums manai fiziskajai sagatavotībai,” saka Andis.
Tagad uzmanības centrā atkal mācības, treniņi, basketbols, bet pienāks brīdis, kad skola būs pabeigta. Ko tālāk? Andis atzīst, ka vēl nav konkrēta lēmuma, būšot ļoti daudz faktoru, kas ietekmēs izvēli: “Skatīšos pēc sajūtām, kādā līmenī būšu, kāds būs piedāvājums. Protams, gribētos spēlēt basketbolu, bet jādomā arī par dzīves nodrošināšanu. Tāpēc svarīgi, ka būšu ieguvis izglītību, jo basketbols ir traumatisks sporta veids, nekad nezini, kad nāksies pielikt punktu.
No biznesa viedokļa Amerikā iespējas noteikti lielākas, bet, vai gribētos tur dzīvot,
īsti nezinu. Man tur viss liekas bezpersoniskāk. Latvijā viss izteiktāks, arī nacionālā apziņa. Lai arī katrs amerikānis sevi uzskata par patriotu, visur ir karogi, karodziņi, es to uzskatu par tādu kā viltus patriotismu. Tas ir tikai vārdos, bet Latvijā sajūtams, ka tas ir daudz dziļāk un pamatīgāk,” saka A. Malahovskis.
Jānis Gabrāns
Komentāri