Ar divām uzvarām jauno sezonu Latvijas – Igaunijas sieviešu basketbola līgā sākusi komanda “SK Cēsis”. Šosezon galvenā trenera amatā ir Uģis Viļums, kurš iepriekš
bija trenera Armanda Krauliņa palīgs. Cēsu puses basketbola līdzjutējus
laiks nedaudz vairāk iepazīstināt ar treneri. Dzimis Saldū, taču, kā pats stāsta, vecvecākiem bijusi saistība ar Cēsīm, tāpēc zināmas saknes ar šo pilsētu tomēr ir.
Krauliņa padomi
Vairāk nekā desmit gadus bijis profesionāls basketbolists, viņa kontā arī četri Latvijas basketbola līgas čempiontituli. U. Viļums atzīst, ka būtu varējis spēlēt arī ilgāk, taču, sākoties krīzei, zudusi motivācija: “Ja dari darbu profesionāli, gribas arī atbilstošu atalgojumu, bet, ja citur varu nopelnīt vairāk, neredzu jēgu sevi tā mocīt. Jaunībā vēl varētu, bet, ja jāuztur ģimene, tas vairs nav iespējams.”
Pēc basketbolista karjeras Uģis nav domājis par trenera karjeru, tāpēc devies uzņēmējdarbībā, taču trenera aicinājums atgādinājis. Sācis strādāt ar amatieru komandām, līdz saņēmis uzaicinājumu kļūt par palīgu Armandam Krauliņam komandā “SK Cēsis”.
“Laiks kopā ar šo izcilo treneri bija ļoti vērtīgs,” atzīst U. Viļums. “Viņš atklāja daudzas nianses, gan sportiskās, gan arī sadzīviskās. Kam ko teikt, kāpēc teikt, kad labāk paklusēt. Esmu pateicīgs par to darba ētiku, ko viņš atstājis komandā. Meitenes uzvedas kā īstas profesionāles, un tas ir trenera Krauliņa nopelns.”
Uģis stāsta, ka, vēl būdams spēlētājs, komandas biedriem centies mācīt, kā labāk un pareizāk spēlēt, par ko dažkārt saņēmis arī pārmetumus. Taču jau tad izpaudies trenera talants, spēles izpratne un redzējums, bez kura labs treneris nav iedomājams.
Treneris norāda, ka profesionālajā attieksmē pret darbu nav atšķirības, vai strādā ar sieviešu vai vīriešu komandu: “Spēlētājas zina, par ko saņem atalgojumu, tas ir viņu darbs. Vīriešiem ir tieši tāpat, ja esi savas jomas profesionālis, strādā ar pilnu atdevi. Ja darbs nepatīk, sākas problēmas. Protams, ir dažas niansītes, kas jāņem vērā, strādājot ar sieviešu komandu. Jāsaprot, ko katra domā, kāpēc tā domā, bet, manuprāt, ar dāmām vieglāk nekā ar vīriem. Jo džeki vienmēr domā, ka ir tikpat gudri kā treneris, un sākas konflikti. Meitenes vairāk paļaujas uz treneri.”
Liela psiholoģiskā slodze
U. Viļums trenējis arī amatierus, taču strādāt ar profesionāļiem esot krietni vieglāk. Amatieri strādā arī citos darbos, un tas var ienest savas korekcijas. Var būt problēmas darbā, pēc smagas dienas spēlētājs uz treniņu var atnākt pārguris. Šādās reizēs nebūtu prāta darbs spēlētājam skaļi pārmest, ka viņš nestrādā ar pilnu atdevi.
“Strādājot ar amatieriem, teicu, ja esat saguruši, labāk uz treniņu nenāciet. Pirmkārt, tas var novest pie traumām, otrkārt, ar savu neapmierinātību sabojāsiet garastāvokli arī tiem, kuri gatavi treniņam. Taču profesionālim vienmēr jābūt gatavam treniņā strādāt maksimāli, neraugoties, kāds bijis iepriekšējais vakars,” smaidot saka treneris.
Protams, arī pašam trenerim vienmēr jābūt labākajā formā, jo tieši viņš vislabāk motivē komandu. Ja uz treniņu atnāk saguris, spēlētāji to uzreiz jūt un treniņš kļūst nekvalitatīvs. U. Viļums norāda, ka režīms trenera amatā tieši tāds pats kā laikā, kad bijis profesionāls spēlētājs: “Pa dienu paguļu, jo pēc kārtīga divu – trīs stundu rīta treniņa vakara treniņam spēka pietrūks. Nekādus blakus darbus uzņemties nevar, jābūt tieši tādā
kondīcijā kā spēlētājiem.”
Viņš arī neslēpj, ka spēles paņem ļoti daudz spēka: “Uz pirmajām spēlēm bija atbraukuši vecāki, lai paskatītos, kā esmu iedzīvojies, bet pēc tās nekāda parunāšanās nesanāca, biju pilnībā iztukšots. Spēlē trenerim ir pavisam cita slodze, spēlētājam ir vieglāk. Trenerim ir pamatīga psiholoģiskā spriedze, lai to izturētu, jābūt labā fiziskajā kondīcijā. To varētu salīdzināt ar diriģenta slodzi, kurš arī pēc koncerta nodiriģēšanas ir emocionāli un fiziski iztukšots. Treneris jau tas pats diriģents vien ir, tikai tas spēlētāju sastāvs nedaudz mazāks. Protams, ja spēle ir ar lielu komandas pārsvaru, spriedze mazāka, bet, ja līdz pēdējai sekundei viss norit punkts punktā, krekls ir pilnīgi slapjš.”
Viņš arī norāda, ka pēcspēles analīzi uzreiz nevajag veikt, svarīgi nogaidīt, lai nosēžas emocijas, tad skatījums uz notikušo esot pavisam citādāks. Rīts, kā zināms, ir gudrāks par vakaru, un šajā teicienā esot liela patiesība.
Jāatrod īstās sajūtas
Pirms sezonas tika publiski paziņots, ka Cēsu komandas mērķis ir atgūt Latvijas čempionu titulu. Ja nu nesanāk?
“Tad skatīsimies, kas pie tā vainīgs,” saka U. Viļums. “Atskatoties uz iepriekšējo sezonu, grūti pateikt, kas vainīgs, ka palikām otrie. Varbūt ar treneri Krauliņu neizdarījām visu, kā vajadzēja, bet varbūt tomēr izdarījām, un rezultātu ietekmēja citi faktori. Trim spēlētājām bija traumas, viņas varēja spēlēt
tikai par 50 procentiem. Ja viņas būtu labā kondīcijā un tad būtu zaudējuši, lielāka daļa vainas gultos uz treneriem. Bet, kā pēc turnīra teica treneris Krauliņš, – jebkurš cits lēmums varbūt būtu bijis pareizs.”
Treneris norāda, ka komandu spēlēs grūti izstrādāt plānu vi- sam gadam. Individuāli viss ir vienkāršāk. Teiksim, sportists gatavojas pasaules čempionātam un skatās, kurās sacensībās piedalīties, kuras izlaist. Komandu turnīros to nevar, jāpiedalās visās spēlēs, un grūti prognozēt, kā tās beigsies. Varbūt
nākas spēlēt pagarinājumu, kas
paņem tik daudz spēka, ka vajag divas dienas, lai atjaunotos.
“Neprognozējamu faktoru ir daudz, tāpēc jābūt gataviem katrai spēlei, katrā spēlējot ar maksimālo atdevi,” uzsver treneris. Bet kā motivēt spēlētājas, ja komanda vadībā ar +50?
“Spēlētājām saku, ka viņām pie šāda rezultāta jāatrod citas sajūtas. Teiksim, jānostrādā aizsardzībā, lai pretinieces nevar izdarīt metienu, un sajust no tā gandarījumu, ka tas ir treniņos ieguldītā darba rezultāts. Ja to spēs, atradīs motivāciju spēlēt arī pie +100. Tāpēc man pirmās spēles patika, jo arī pie liela pārsvara bija interesanti skatīties. Kādreiz pie liela pārsvara sākas muļļāšanās un visiem kļūst neinteresanti. Šoreiz bija dinamika līdz pat fināla sirēnai,” saka U. Viļums.
Uģis Viļums atzīst, ka savā ziņā būt
otrajam trenerim bijis vieglāk, kaut gan patiesībā bijis kā
uz paplātes. Krauliņš visu laiku vērojis, tāpēc kļūdas nevarējis pieļaut.
“Viņš man daudz uzticējās, par to paldies. Taču viegli nebija, jo bija jāpielāgojas viņa darba stilam,” atzīst U. Viļums.
Jānis Gabrāns
Komentāri