Dita Trapenciere jau vienpadsmito gadu dzīvo Cēsīs un ir ne vien jauka kolēģe, laba draudzene un lieliska meita saviem vecākiem, bet arī atbildīga audžumamma. Viņas stāsts salauž daudzus stereotipus par audžuvecākiem, jo Dita savus audžubērnus aprūpē viena. Sarunas laikā no viņas plūst enerģiskums un pozitīvisms, viņa uz dzīves situācijām raugās caur loģikas un racionalitātes prizmu. Iespējams, tieši tālab viņai tiek uzticēti bērni ar smagiem dzīvesstāstiem, tādi, no kuriem citi novēršas. Smagi raksturi un savi niķi, kas mijās ar pubertitāti – tādi bijuši Ditas audzināmie.
Dita stāsta, ka vēlmi palīdzēt mazāk aizsargātiem viņa izjutusi jau 16 gados. Dzīve tā iegrozījusies, ka viņai savu bērnu vēl nav, un viņa par to nemaz negaužas. “Nekad neesmu izjutusi vajadzību vai sociālu spiedienu, kas mītu uz papēžiem, atgādinot par nepieciešamību pēc sava miesīga bērna, un, runājot par mani kā audžumammu, būt vienai izrādījusies priekšrocība,” saka Dita. Viņa neslēpj, ka ir viedoklis – nepilnās ģimenēs bērnus nevajadzētu audzināt, taču šis arguments neiztur kritiku, jo katrs pazīst vismaz vienu šķirtu laulību, kurā iesaistīti bērni, taču šķiršanās gadījumā vecāki no atvasēm neatsakās. “Par laimi, manu tuvāko draugu un ģimenes lokā neviens nav apaudzis ar stereotipiem. Drīzāk pretēji – cilvēki izrādījuši interesi par manu ģimenes modeli,” pauž Dita.
Zane (vārds mainīts) ir otrais bērns, ko Dita pieņēmusi savā paspārnē, pirmais bijis puika. Kad Dāvis (vārds mainīts) nonācis pie Ditas, viņam bijuši desmit gadi. Bērns ar izteikti lielu agresiju un pilns iekšējām cīņām: “Es apzināti kļuvu par audžuvecāku, bet to, ka iegūšu tik sarežģītu pirmo audzināmo, to es nekad neiedomājos. Dāvis savu raksturu parādīja jau mūsu iepazīšanās laikā, tāpēc es nojautu, ar ko būs darīšana, taču man sirdsapziņa neļāva bērnam uzgriezt muguru un pateikt…ai, nē! Šis man par grūtu, dodiet citu! Es iepriekš paskaidroju, ka labprāt pieņemtu ģimenē divus līdz piecus gadus vecus bērnus, bet mani iepazīstināja ar Dāvi. Es nespēju novērsties, kaut viņam jau bija desmit un attiecīgi arī izveidojies raksturs. Dāvis ar mani nodzīvoja nepilnus četrus gadus. Tagad puisis dzīvo bērnunamā, bet katru otro nedēļu brīvdienās brauc pie manis ciemoties.”
Dāvja agresija izpaudās caur nesavaldību, lietu dauzīšanu, priekšmetu mešanu pa gaisu un drausmīgu kliegšanu: “Atsevišķos momentos ārēji situācija šķita ikdienišķa, taču viņš pilnā balsī kliedza. Viņā notika kaut kas tāds, ko tā vienkārši neizskaidrosi. Dažbrīd šķita, ka viņš iekšēji deg, un man ar to bija jātiek galā. Sākumā nezināju, ko darīt, dažkārt pat saucu pašvaldības policiju, lai uzliktu zēnam kaut kādas robežas.”
Šobrīd Dāvim ir piecpadsmit gadu. Dita saka, ka puisis uzvedības ziņā ļoti progresējis: “Viņš tagad savas dusmas un emocijas spēj savaldīt. Dāvis ir iemācījies pateikt to, ko domā, ko jūt. Kad iepazināmies, viņš nemācēja izveidot vienkāršus teikumus. Nesaprata, kas ir lauki, kas pilsēta. Puikam desmit gadi! Bērns pabeidza ceturto klasi mūsu skolā, pie mūsu pedagogiem, bet neprata sakarīgi izteikties, lai paskaidrotu, kur bijis un ko darījis. Mūsu kopdarbs sākās ar mācīšanu. Es viņam mācīju runāt, saistošā tekstā izstāstīt notikumus. Progress ir redzams, taču lēns, un joprojām ir pedagogi, citi apkārtējie, kas šausmās saķer galvu un nezina, kā ar viņu tikt galā, taču manās acīs viņš ir normāls puika ar savām palaidnībām un nedaudz ekstrēmāku attieksmi pret citiem. Tas vispār šiem bērniem raksturīgs. Viņi ļoti labi jūt citus, tāpēc ātri saprot, ko no kura un kādā veidā var panākt. Dāvis mēģināja arī ar mani manipulēt – te kliedza, draudēja, lūdzās, raudāja, izmēģināja visādas taktikas, lai tikai panāktu savu, tāpēc vienmēr bija jādomā soli uz priekšu. Vēl tagad cilvēki, runājot par Dāvi, izdara atšķirīgus secinājumus. Vieni saka, ka viņš ir zelta bērns, otri viņu raksturo ar vārdu “vājprāts”. Tas ir interesanti, jo arī šiem cilvēkiem ir Dāvim līdzīgas iezīmes,” Dita viltīgi pasmaida.
Pašreizējās attiecības ar Dāvi Dita raksturo pozitīvi, jo puisis viņai uzticas, stāsta ikdienas gaitas: “Es vienmēr esmu bijusi par sarunu. Šiem bērniem ir ārkārtīgi zems pašvērtējums, tāpēc viņu kritizēšana un bāršanās pie laba nenoved. Dusmās viņi spēj pateikt daudz arī to, ko brīdī, kad emociju izvirdums beidzies, viņi neteiktu. Šāds pusaudzis te-vi var nosaukt tādos vārdos, ka ausis novīst, taču to nedrīkst ņemt vērā, nedrīkst laist klāt. Mājās mēs tiekam tam pāri un dzīvojam tālāk, bet skolā skolotāji nereti jūtas aizskarti līdz sirds dziļumiem – kā viņš tā uzdrīkstējās! Aizejot uz skolu, redzu, ka mēs vairs nerunājam par problēmu pēc būtības, bet runājam par skolotāja aizvainoto pašcieņu.”
Tādu audžumammu kā Dita ir maz, bet bērniem ar grūtajiem raksturiem viņas ir ārkārtīgi nepieciešamas. “Ar laiku es iemācījos atšķirt viņa manipulācijas un kļuvu emocionāli neiespaidojama. Piemēram, paņēmām mājās kaķīti. Ik pa laikam viņš sāka to mocīt. Kad prasīju, kāpēc tā dara, puika atbildēja, ka zina – tas mani neatstās vienaldzīgu. Protams, skaidrs, ka šāds audžubērns nevarētu augt kopā ģimenē ar pašas bērniem, jo zēnam der attiecību modelis viens pret vienu, viņš jāuzteic par tām labām lietām, ko paveic, jāiedrošina, jo savas dzīves laikā viņš ir dzirdējis tikai nosodījumu, saukāšanos un lamas. Es esmu optimiste un ticu, ka mani audžubērni dzīvē kaut ko sasniegs, jo es cenšos būt viņiem kā mentors. Es esmu arī kā vecāks, taču vairāk kā padomdevējs, un prakse pierāda, ka tas ir pareizais ceļš.”
Komentāri