Cēsu novada pašvaldība ar 11 balsīm “par” un septiņām “pret” apstiprinājusi nākamā gada budžeta prioritātes. Lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, noteiktas sešas prioritātes. Viena no tām — atbalsts bērniem un jauniešiem ar uzvedības grūtībām un viņu ģimenēm. Šo prioritāti pašvaldībai rosināja Cēsu novada Sociālais dienests.

“Druva” uzrunāja vairākus novada domes deputātus, lai noskaidrotu šīs prioritātes nepieciešamību un to, kādas problēmas tiks risinātas, īpaši domājot par to jauniešu sasniegšanu, kuri nepabeidz mācības un būtībā pazūd no sociālā dienesta redzesloka.

Jaunieši ir vienlīdz svarīgi

Atis Egliņš-Eglītis, novada domes priekšsēdētāja vietnieks, skaidro, ka darbs ar jaunatni, jauniešu tēma ir ļoti plaša un kvalitatīvas izglītības nodrošināšana prasa visvairāk resursu, tāpēc tā ir viena no budžeta prioritātēm. “Mums ir dažādi izaicinājumi, kas saistīti ar izglītību, piemēram, resursi, tāpat pedagogu pieejamība. Mums aizvien izglītības iestādēs ir vakances. Nepieciešams nodrošināt atbalstu un atbalsta personālu. Mums no savas puses jādara viss, lai jaunietis nepamestu izglītošanos. Esam mēģinājuši saprast, kur paliek jaunieši, kas nepabeidz mācības. Jāstrādā pie tā, lai mums būtu šādi dati,” skaidro A. Eg­liņš-Eglītis arī pastāsta, ka pašvaldības Jaunatnes nodaļa šobrīd piedzīvo reorganizāciju, jo dome pieņēma lēmumu, ka tā būs Centrālās administrācijas, nevis Cēsu Bērnu un jauniešu centra struktūrvienība, kā līdz šim. “Redzam, ka ir būtiski, lai Jaunatnes nodaļa būtu līdzvērtīga ar finanšu pārvaldi, pagasta apvienību pārvaldēm un citām centrālajām pārvaldēm, tā apliecinot, ka jaunieši novadā mums ir vienlīdz svarīgi,” saka domes priekšsēdētāja vietnieks.

Runājot par atbalstu ģimenēm, A. Egliņš-Eglītis norāda, ka pašvaldība no šī gada palielināja finansiālo atbalstu audžuģimenēm un aizbildņiem un ir svarīgi šo finansējumu saglabāt. “Visticamāk sarunās par budžetu, varētu izvērsties diskusijas par vēl kādām atbalsta formām. Domāju, ka ierosinājumi varētu būt sociālajam dienestam, kuram jau ir vairākas pieprasītas programmas ģimenēm. Ir svarīgi, lai finansējums seko pieprasījumam,” vērtē A. Egliņš-Eglītis.
Tāpat domes priekšsēdētāja vietnieks norāda, ka šonedēļ notikusī Sociālā dienesta konference “Ieraudzīt (ne)redzamo, sadzirdēt (ne)sadzirdamo”, kurā pulcējās izglītības iestāžu darbinieki un dažādu jomu speciālisti, kuri ikdienā strādā ar bērniem, ir pierādījums, ka pašvaldība mēģina domāt ļoti horizontāli par jaunatnes izaicinājumiem, mācīšanās grūtībām, uzvedības traucējumiem: “Esam iemācījušies atpazīt problēmas, bet jāsaprot, kā vislabāk rīkoties, tāpēc ir svarīgas šādas tikšanās, kur kopā sanāk institūcijas, kas strādā ar bērniem, jauniešiem un ģimenēm.”

Jāsaredz cēloņi

Deputāts Ivo Rode ir arī skolotājs un skolu direktors. Viņš atgādina par aprēķiniem, ka viens bērns, kurš neiegūst kvalitatīvu izglītību, mūža garumā citiem nodokļu maksātājiem izmaksā divus miljonus. Tādi aprēķini bija 2012. gadā, kas nozīmē, ka šobrīd tie jau varētu būt pieci miljoni. Vienlaikus viņš uz­sver, ka nav saticis nevienu jau­nieti, kuram nekas neinteresētu, vienalga, vai tas būtu lauku, pilsētas, vai elitārā skolā. Sa­vu­kārt ir ļoti daudz pieaugušo, kuri nemāk sarunāties ar jauniešiem.

Ivo Rode skaidro, ka vienmēr bijuši bērni un jaunieši, kuriem skolā bijušas kādas grūtības, tikai agrāk viņi nosūtīti uz speciālo skolu, kādu Latvijā kādreiz bija ļoti daudz, turklāt visbiežāk tās atradās ārpus pilsētām, tātad prom no cilvēku acīm: “Tas ļāva izlikties, ka mums šādu bērnu nav. Es neteiktu, ka bērnu ar mācīšanās vai uzvedības grūtībām kļuvis vairāk, mēs vienkārši viņus vairāk redzam.”

Deputāts vērtē, ka agrāk bērniem uzlika zīmogu — tam “grūta galva”, “bosiks”, bērns tāds “jocīgs”: “Šajā laikmetā neliekam zīmogus, bet meklējam cēloņus — disleksija, UDHS u.tml. Ne visam var noteikt precīzu cēloni, bet var atrast efektīvākos risinājumus. Tajā pašā laikā nevar noliegt — lai gan šādu bērnu nav vairāk, problēmas mēdz būt daudz nopietnākas. Dabiska bērnu attīstība notiek caur kustību, agrāk bērni pēc stundām līdz vēlam vakaram dzīvojās ārā, rūdījās, stiprināja imunitāti, bet tagad pavada laiku pie datora vai telefona. Tāpat agrāk vairāk lasīja un rakstīja, kas ir pamatprasmes tālākai attīstībai. Arī vecāki vairs nestrādā tikai līdz pieciem pēcpusdienā, viņi bieži vien turpina strādāt no mājām. Daudzās ģimenēs nav saliedējošu darbību, pat tik vienkāršu kā ēst gatavošana un kopīga vakariņošana. Arī skolā puišiem nekad nav bijis tik garlaicīgi kā šobrīd, jo no skolas ikdienas ir izņemts ārā viss, kas rada vīrišķīgo sacensību, pat sports ir kļuvis mierīgāks. Bet daba prasa izlikt šo enerģiju, un arī pētījumi rāda, ka tas attiecīgi palielina vardarbību, jo enerģija kaut kur ir jāizmanto.” I. Rode vērš uzmanību, ka agrāk puiši bija tie, kuri radīja problēmas, tagad aizvien biežāk to dara arī meitenes.

Runājot par izglītības iestādēm, deputāts vērtē, ka skolotāju autoritāte nav tik viennozīmīga kā bija kādreiz. Turklāt trūkst skolotāju, problēmas samilzt. “Uzskatu, ka ir jādara trīs lietas. Pirmā — agrīnā diagnostika. Mums jau ir BAASIK rīks — bērnu agrīnās attīstības skrīninga instrumentu komplekts, kas palīdz atpazīt attīstības riskus. Jo agrāk saprotam, kur ir problēma, jo ātrāk zinām, kā bērnam palīdzēt. Gaidīt līdz 7. klasei ir daudz par vēlu. Un brīdī, kad Pēterītis ir piekāvis Jānīti, ir pārsniegtas visas līnijas. Signāli bija jau agrāk. Nav jāgaida līdz skolēna nesekmībai, neskaitāmām kavētām stundām vai ārkārtas uzvedības problēmām, jārīkojas uzreiz. Otrā — kvalificēts atbalsta personāls. Bet otrā ir saistīta ar trešo. Šo speciālistu nekad nepietiks. To redzam ar pavisam citu piemēru — zobārst­niecību — labi apmaksāta, prestiža profesija, Cēsīs ir daudz zobārstniecību, bet kad jātiek pie zobārsta, nevar tikt. Līdz ar to trešā — jābeidz gaidīt, kad atnāks “glābējs baltā zirgā” un atrisinās mūsu problēmas. Katrā skolas komandā ir speciālists, kas apmāca pārējos, lai 90% problēmu var atrisināt uz vietas, un 10% īpašākos gadījumos var piesaistīt speciālistu no malas,” uzskata deputāts. Viņš vērtē, ka daudzas lietas jau ir labi iesāk­-tas — arvien labāka ir sadarbība starp dienestiem, tiek strādāts ar skolu komandām, ir atbalsta nodaļa, to visu vēl var attīstīt: “Jo ir svarīgi nevis strādāt ar sekām, bet minimizēt to rašanos.”

Runājot par atbalstu ģimenēm, I. Rode teic, ka, ja sievietes to pieņem, vīriešiem ar to ir grūti. “Bet Cēsīs būs atbalsts arī tieši vīriešiem, atgādinot, ka ir situācijas, kurās var palīdzēt zinoši speciālisti. Protams, ir jāpiedomā, kā tas tiek pozicionēts, lai vīrietim tas šķistu saistoši.”

Jāiesaista lēmumu pieņemšanā

Mārtiņš Šteins ir arī Sociālo, veselības un sabiedrības iesaistes jautājumu komitejas priekšsēdētājs, skolotājs un biedrības “Nītaureņi” valdes priekšsēdētājs. Viņš uzsver: “Ja vēlamies, lai Cēsu novads attīstītos, mums jādomā par cilvēkiem, kuri šeit dzīvos, strādās, veidos ģimenes, uzņēmumus un sabiedrisko dzīvi. Jaunieši ir ne tikai mūsu nākotne, bet arī mūsu sabiedrības daļa jau šodien.

Šobrīd man īpaši svarīgi ir vidusskolēni un vecāki jaunieši. Jaunākajiem jauniešiem mums ir diezgan daudz iespēju — interešu izglītība, sports, kultūra, dažādi pulciņi, projekti un aktivitātes. Protams, arī tur ir lietas, ko uzlabot. Taču pavisam cita aina ir ar vecākiem jauniešiem. Īpaši pēc 20 un 25 gadu vecuma. Tur piedāvājums kļūst daudz mazāks, bet šai mērķgrupai mums būtu jāvelta krietni vairāk uzmanības. Ik pa laikam domē saņemu ziņas, ka jauniešiem pat Cēsīs vakaros īsti nav, kur satikties un ko darīt. Ko tad lai saka jaunietis, kurš dzīvo Nītaurē, Līgatnē, Vecpiebalgā vai kādā mazākā pagastā? Turklāt šajā vecumā jau būtiska kļūst arī vajadzība pēc darba, mājokļa, profesionālās attīstības, iespējas iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Ja šajā vecumā mēs viņus novadam pazaudējam, ir diezgan liela iespēja, ka viņi kļūs par rīdziniekiem vai pasaules pilsoņiem un savu turp­māko ikdienas dzīvi vairs nesaistīs ar Cēsu novadu. Es atbalstu studēšanu un strādāšanu arī citviet, pasaules iepazīšanu, bet man gribētos, lai Cēsu novads viņiem ir vieta, kur ir vērts atgriezties un veidot savu pieaugušā dzīvi.”

Tāpat M. Šteins vērš uzmanību uz situāciju, kāda izveidojusies pēc vidusskolas posmu slēgšanas Līgatnē, Vecpiebalgā un citviet novadā: “Jaunieši pēc 9. klases dodas mācīties uz Cēsīm, Siguldu vai citur. Tā ir viņu izvēle, bet vienlaikus viņi pamazām attālinās no savas vietējās kopienas. Viņu ikdiena, draugi un aktivitātes arvien vairāk ir citur. Man ļoti gribētos, lai pašvaldības atbildīgie darbinieki šim vecumposmam pievērstu īpašu uzmanību. Lai mēs arī Līgatnē un Vecpiebalgā piedāvātu kaut ko interesantu 16–19 gadus veciem jauniešiem. Lai viņiem būtu iemesls atgriezties savā pagastā ne tikai pārnakšņot, bet arī satikt draugus, iesaistīties un kaut ko pašiem darīt.

Arī transports ir daļa no šīs problēmas. Esmu vairākkārt aktualizējis situāciju, ka jauniešiem no Līgatnes uz vidusskolu Cēsīs jāizbrauc jau pēc sešiem no rīta. Savulaik, reorganizējot skolu tīklu, tika solīta ērta nokļūšana līdz vidusskolām. Šie solījumi ir jāpilda. Un jādomā ne tikai par nokļūšanu skolā, bet arī par iespējām pēc stundām piedalīties interešu izglītībā, sportā un citās aktivitātēs un pēc tam tikt mājās. Un šī sāpe ir arī ģimenēm Nītaurē, Zaubē un citur.”

Deputāts atzinīgi novērtē paš­valdībā notiekošo reorganizāciju, kas paredz jaunatnes darbu nodalīt no Cēsu Bērnu un jauniešu centra, veidojot atsevišķu Jaunatnes pārvaldi: “Svarīgi, kā šī pārvalde strādās, kā sasniegs jauniešus visā novadā un kā sadarbosies ar skolām, sociālo dienestu, citām pašvaldības iestādēm un NVO.” Tāpat M. Šteins iesaka pārskatīt un atjaunot Cēsu novada jaunatnes politikas stratēģiju: “Gribētos, lai tiekam skaidrībā, ko tieši vēlamies sasniegt, kurš par to atbild, kādi resursi būtu nepieciešami un kā sapratīsim, ka situācija patiešām ir uzlabojusies. Gribētu arī, lai jaunieši vairāk piedalītos pašvaldības lēmumu pieņemšanā. Ne tikai organizētu pasākumus, bet arī izteiktu viedokli par transportu, izglītību, publisko ārtelpu, kultūras dzīvi un budžeta prioritātēm.”

Deputāts uzsver, ka īpaši svarīgi ir jaunieši, kuri pēc skolas neturpina mācības, neatrod darbu vai vienkārši nekur neiesaistās: “Tieši viņiem atbalsts ir visvairāk vajadzīgs. Ir jāiet pie jauniešiem, jārunā ar viņiem, jāveido uzticēšanās. Jāattīsta mobilais jaunatnes darbs, īpaši ārpus Cēsīm. Daudz ciešāk jāsadarbojas skolām, jaunatnes darbiniekiem, sociālajiem darbiniekiem, nodarbinātības speciālistiem un nevalstiskajām organizācijām. Mums būtu jāpārskata arī jaunatnes darbinieku pienākumi un darba organizācija. Nevaram gaidīt, ka jaunieši pielāgosies pašvaldības iestāžu darba laikam. Ja vēlamies sasniegt arī vecākos jauniešus, jābūt darbiniekiem, kuri strādā vakaros, reizēm pat vēlu vakaros, kā arī brīvdienās. Tieši tad jauniešiem ir vairāk brīvā laika un iespēju satikties. Turklāt uzskatu, ka darbs ar jauniešiem nav tikai jaunatnes darbinieku uzdevums. Tajā daudz aktīvāk jāiesaistās arī kultūras darbiniekiem, bibliotekāriem, skolotājiem, sporta organizatoriem, uzņēmējdarbības atbalsta speciālistiem un citiem. Kāpēc gan bibliotēka nevarētu kļūt par jauniešu tikšanās vietu vakaros? Kāpēc kultūras darbinieki nevarētu kopā ar jauniešiem veidot viņiem interesantus pasākumus? Vai uzņēmējdarbības speciālisti palīdzēt jauniešiem īstenot pirmās biznesa idejas? Mums ir daudz labu speciālistu un novadā piemērota infrastruktūra. Jautājums ir, cik gudri to visu izmantojam. Man šķiet, ka īpaši svarīgi būtu nepazaudēt jaunieti brīžos, kad viņa dzīvē kaut kas būtiski mai­nās — pēc 9. klases, pēc vidusskolas, pārtraucot mācības vai meklējot pirmo darbu. Un ne vienmēr jaunietim vajag kādu lielu projektu vai programmu. Reizēm pietiek ar vienu cilvēku, kurš viņu uzklausa, iedrošina un palīdz spert nākamo soli.”