Iestājies solārais rudens, kas nozīmē, ka dienas gaišā puse kļuvusi īsāka par tumšo. Kaut kur ne pārāk tālu jau jūtams — rudens pulcina vējus un meklē košos krāsu podus. Bet vēl neskumsim! Vasara, šķiet, vēl tikai kārtīgi ieskrējusies un ritina saulainas dienas citu pēc citas. Arī bez tā augusts ir brīnišķīgs mēnesis: briest labība, āboli nespēj noturēties zaros, galdā un vēderos liekamu stadiju sasniedz viss, kas iesēts un iestādīts. Vasaras ziedi gan tādi pabalējuši, bet mums, latviešiem, netrūkst ziedu košuma līdz pat pirmajiem saliem. Daba iet savā ritmā, un mums neatliek nekas cits, kā pieskaņoties tam.
Par to atkal jādomā, dzirdot kārtējo apgalvojumu, ka latvieši no citiem atšķiras ar to, ka viņiem nav muzikālās gaumes, dziesmas, melodijas lielākoties tādas bēdīgas, raudulīgas, pesimistiskas. Līdzīgi izteikumi dzirdēti arī par latviešu literatūru, kur lasītāju uzmanību vairāk piesaista tieši dzīves pabērni. Tādi nu mēs esam — vairāk nopietni nekā jautri, vairāk noslēgti nekā atvērti, vairāk apdomīgi nekā impulsīvi, kas galu galā, gribu domāt, padara mūs jūtās un domās dziļākus, daudzkrāsainākus, interesantākus arī citiem. Vienīgi žēl, ka reizi pa reizei paši to noniecinām, nenovērtējam, tiecamies pēc svešā — jautrā, humorīgā, virspusīgā.
Varbūt esmu pārlieku melanholiska, bet mani bieži vien kaitina pārspīlētā jautrība televīzijas “Rīta panorāmā” vai “900 sekundēs”. Manuprāt, ziņu raidījumiem jābūt emocionāli neitrālākiem, ne jau katram skatītājam rīts var sākties ar lielu jautrību. Bet tā jau ir augstākā “pilotāža” — par nopietno runāt ar humoru, sāpīgo pieminēt ar smaidu. Arī to taču mēs protam, lai arī Jāņa Streiča režisētās filmas “Cilvēka bērns” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” tā īsti izprast spēj tikai latvieši. Bet vai tās mums nav daudz tuvākas un vairāk izsakošas par Holivudā tapušajām, kur katra trešajā (nu, varbūt mazliet pārspīlēju) kādam no varoņiem seja tiek ietriekta tortē? Tas ir smieklīgi, tiešām?
Bet ja nu mēs ļoti nopietni ķertos pie dažādu tautu mūzikas noskaņu analīzes, skumju un melanholijas netrūktu arī tur. Bez tā taču pazustu dzīves daudzkrāsainība, dzīves garša. Melni burti vislabāk redzami uz baltas lapas. Saulainu dienu visvairāk gaidām pēc lietainās. Viens gaida rudeni, cits pavasari. Netrūkst to, kam mīļākais gadalaiks ir ziema. Vai nav labi, ka mums dabas piedāvājumā ir tik plašs spektrs?
Atgriežoties pie mūzikas — kā ar muzikālo gaumi tev? Tiešām pārslēdz radiostaciju, kad skan Igo izpildītā Raimonda Paula dziesma ar Annas Rancānes vārdiem: “Smagā laimīgā ābelē gluži kā svētajā raugos. Nepasauc nepiesauc mani vēl, ir augusts.”
Komentāri