Kā man tas nereti gadās, aizraujos ar statistikas ailītēm un cipariem. Taču vienlaikus tas uzvedina uz visdažādākajām pārdomām – kā nomācošām, tā reizumis arī priecīgiem pārsteiguma mirkļiem.
Šoreiz Lielbritānijā bāzētās pētnieku komandas publikāciju vietnē “ourworldindata.org” atradu mērījumu izklāstu pasaules mērogā pat no tālā 18. gadsimta beigām. Protams, attiecībā uz šo laiku varbūt mūsdienu acīm šie “mērījumi” nešķiet nedz precīzi, nedz uzticami, bet nu tās arī ir fiksētās apdzīvotības un dzīves ilguma liecības, cik nu viņi spējuši uzmeklēt vēsturiskos datus.
Nenoliedzami, vidējā dzīves ilguma novērtējums kopumā visiem kontinentiem, jau sākot ar 19. gadsimta beigām ir sācis lēnām paaugstināties, taču šajās “krāsainajās svītriņās” ir ļoti interesanti ieraudzīt vēstures notikumu pagriezienus un mums vēl jo aizraujošāk sekot līdzi tieši Latvijas iedzīvotāju mūža vidējiem ilgumiem.
Pirmās ziņas par aptuveno Latvijas iemītnieka paredzamo dzīvi 45 gadu garumā parādās 1896. gadā. Burtiski nākamajā gadā ir fiksēti dati no Igaunijas, tur cilvēkiem it kā bijis īsāks vidējais mūžs – tikai 43 gadi. Tikai no 1900. gadu pētnieki atraduši datus par Lietuvu, kur vidējais mūžs vispār novērtēts kā 41,7 gadi.
Nākamās tautas skaitīšanas visās trīs Baltijas valstīs acīmredzot bijušas vien pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, visām trim nu jau pārsniedzot 50 gadu slieksni un Latvijā joprojām novērojot salīdzinoši ilgākos mūžus. Šādu relatīvo līderpozīciju mūsu valsts saglabā līdz pat 1950. gadam, kad vidējais dzīves ilgums jau visā Eiropā pārsniedz 60 gadus, taču šajā brīdī ar mūža garumu mūs apsteidz abas brālīgās kaimiņvalstis – kas tajos padomju gados tur dzīvesveidā varēja būt veselīgāks vai arī kas mūspusē bija tāds nenovēršami bīstamāks, ka mirstība bijusi lielāka, tas man gan paliek noslēpums. Sešdesmito gadu vidū mūspuses iedzīvotāji sasniedz ilgāko vidējā mūža garumu – 71,5 gadus – kāds mūsu valstī atjaunojas tikai pēc nepilna pusgadsimta jeb krietni pēc tūkstošgades mijas. Visu padomju laiku līdz pat deviņdesmitajiem gadiem vidējais dzīves ilgums ir lēni nedaudz slīdējis uz leju, kad pasaules mērogā visos kontinentos daudz maz dzīvildze pagarinājusies. Īstenu mūža ilguma kritumu Latvija pieredzēja Padomju Savienības iziršanas laikā līdz pat deviņdesmito gadu vidum, kad šejienes iemītniekiem tika prognozēts nodzīvot vidēji vien 65,2 gadus, taču līdzīgi tas izvērtās visā Baltijā. Tiesa, aplūkojot vēl pāris citu bijušās savienības republiku datus, tādas mūža garuma “bedres” līdz ar tās sabrukšanas laiku nav vērojamas.
Ap 2020. gadu visā pasaulē vērojama neliela – tikai pāris gadu – taču būtiska un redzama vidējā mūža garuma “bedre”, kas saistāms ar kovida pandēmijas uzliesmojumu.
Lai vai kā, kopš tā laika pamazām arī Latvijas iedzīvotāju mūža garums palielinās un nu ir sasniedzis 76,2 gadus. Te gan jāmin fakts, kas liek ko aizdomāties – igauņi nu jau kādus divus gadu desmitus ir priekšā abām pārējām baltiešu valstīm, 2023. gadā kā vidējos mūža garumu sasniedzot pat 79,2 gadus. Ko kaimiņi Ziemeļu pusē dara tādu, kas mums pietrūkst ilgākam dzīves skrējienam?
Tomēr noslēgumā gribas piebilst – cik patīkami apzināties, ka tikai nedaudz vairāk kā gadsimta laikā mēs esam ieguvuši teju divas trešdaļas pie sava vidējā mūža! Smieklīgi apzināties, ka 20. gadsimta sākumā es būtu nonākusi jau pie pieļaujamās mūža nogales.
Komentāri