101. jubileja. Emīlija Kalniņa savu nozīmīgo dzimšanas dienu nosvinēja kopā ar mazmeitām, mazmazbērniem, pansionāta iemītniekiem un ciemiņiem. FOTO: Iveta Rozentāle
Emīlija Kalniņa 5. augustā sirsnīgi nosvinēja 101. dzimšanas dienu kopā ar mazmeitām, mazmazbērniem, Cēsu pilsētas pansionāta iemītniekiem un ciemiņiem.
Ar gaviļniecei tuvām dziesmām priecēja vokālais ansamblis “Gaujmalas Lakstīgalas”, mīļi sveica radi, pansionāta direktors, novada pašvaldības Sociālais dienests un politiski represēto Cēsu biedrība, vēlot veselību un tikšanos nākamajās jubilejas reizēs. Pansionāta direktors Arkādijs Suškins visiem vēlēja nodzīvot tik garu mūžu kā Emīlijai.
Jubilejas viesi cienājās ar svētku kūku un kopīgi gaviļnieci sumināja ar “Daudz baltu dieniņu”. Emīlijas Kalniņas mazmeita Agnese dalījās siltajās jūtās pret omīti: “Tu mums esi gudrības un mīlestības piemērs! Paldies par tavām rūpēm, padomu, beznosacījuma mīlestību, ko dod visiem tuviniekiem! Mēs lepojamies ar tevi, novēlam mieru un sajūtu, ka esi vajadzīga, mēs tevi ļoti, ļoti mīlam!”
Emīlija Kalniņa ir dzimusi Latgalē, bet, tā kā tēvs strādāja par dzelzceļa meistaru, nonākusi Cēsīs. Piedzīvojusi izsūtījumu, bet atgriežoties nav zaudējusi dzīvesprieku un interesi par dzīvi. Vienmēr ļoti daudz kustējusies. Mazmeita Agnese vērtē, ka tas varētu būt viņas veselības un ilgā mūža noslēpums: “Viņai nebija auto, viņa visur pārvietojās kājām, un tie bija daudzi kilometri katru dienu līdz pat 90 gadu vecumam.” Tikai pēdējos gadus veselības sarežģījumu dēļ Emīlijas kundzei bijis nepieciešams dzīvot pansionātā, kur viņu regulāri apciemo tuvinieki.
Agnese pastāsta, ka šobrīd vecmāmiņa visvairāk interesējas par mazmeitām, mazmazbērniem un pārējiem radiniekiem, kuri vēl ir šajā saulē: “Bet vispār dzīvē viņu ir interesējusi politika, tāpat vienmēr ir lasīta Druviņa. Tā es arī iemācījos lasīt, jo man omītei bija obligāti jāizlasa, kuri cilvēki svin jubilejas un arī sēru vēstis. Protams, bija arī grāmatas un pasakas. Tieši omīte man iemācīja lasīt, rakstīt, tāpat daudzas dziesmas, ar viņu kopā arī dejojām “Tūdaliņ, tāgadiņ” un citas mums visiem tik mīļas dejas. Es visiem novēlu tādus vecvecākus, kāda viņa vienmēr mums bijusi — ar beznosacījuma mīlestību un labsirdību. Mēs kā bērni, protams, darījām blēņas, bet viņa nekad nerājās, vienmēr mācēja visu ar labu vārdu izrunāt. Viņa vispār vienmēr ar visiem ir labi sadzīvojusi, viņai ir dzīves viedums, kāds piemīt ne katram.” Mazmeita arī pastāsta, ka vēl pirms pāris gadiem omītei bija ļoti laba atmiņa, viņas daudz runājušas par izsūtījuma laiku, par omītes vecākiem, vecvecākiem. “Omītei saknes ir Latgalē, Viļakas pusē, viņa bija otra vecākā no pieciem bērniem. Diemžēl šobrīd viņa ir vienīgā no savas paaudzes,” teic Agnese.
Jūlija izskaņā tikpat cienīgu jubileju tuvinieku lokā nosvinējusi arī cēsniece Leongila Spale, kuru tuvinieki mīļi dēvē par Loniju. Cēsnieki atceras viņas darba gaitas kultūras namā un puķu veikalā, tāpat izceļ jubilāres možo garu un dzīvesprieku.