Kad Mona Liza pārtop par Monu Minku

Daigas Jirgensones mākslas darbnīcas “9 kaķi” bērnu darbu izstādē “Mona Minka” izlikti darbi, kas tapuši aizejošajā mācību gadā. Darbu tik daudz, ka kultūras namā “CATA” otrā stāva foajē visiem nepietiek vietas, izstāde sākas pirmajā stāvā un turpinās līdz trešajam.

Desmitgadīgā Paula Kezika mākslas darbnīcā darbojas četrus gadus un pastāsta, ka visvairāk patīk zīmēt cilvēkus un dzīvniekus. Viņa atzīst, ka Monu Lizu bija diezgan grūti uzzīmēt, tāpat arī lauvas zīmēšana prasījusi laiku un pacietību. “ Jo vairāk zīmēju, jo vairāk patīk, un Daiga ļoti labi iemāca,” teic jaunā māksliniece. Arī Paulas mamma Inta saka lielu paldies skolotājai, kas ļauj bērniem izpaust savas idejas, neieliekot viņus rāmjos, bet iedrošinot eksperimentēt, atverot plašo mākslas pasauli.

Lotei Susurei ir 13 gadi, viņa zīmē jau astoņus gadus un pat neatceras, kā to sākusi: “Visvairāk man patīk skicēšana ar ūdenskrāsām. Labprāt skicēju gan skatus, gan ēdienus. Tā kā ļoti patīk zīmēt, domāju, ka varētu kaut ko tālāk darīt saistībā ar mākslu.”

Esterei Kallionei ir 15 gadi, viņa mākslas darbnīcā mācās astoņus gadus. Meitene stāsta: “Atceros, mājās ļoti daudz zīmēju un vienu zīmējumu piekāru pie durvīm. Mamma secināja, ka man noteikti jāturpina pilnveidot talants. Man patīk nodarbības, varam zīmēt neparastus darbus, izpausties. Šogad mans mīļākais darbs “Meitene ar pērļu auskaru” tapa vairākus mēnešus. Daiga jau saka, ka esmu perfekcioniste, man tiešām gribas visu perfekti, bet to var panākt tikai ilgā laikā. Vienu no šī gada darbiem likšu mājās pie sienas, tas ļoti labi piestāvēs manis taisītajam sienas pulkstenim, kas izveidots no senas skaņu plates.”

Mākslas darbnīcā ir savi noteikumi – tajā netiek lietoti viedtālruņi, visi sasveicinās, ir draudzīgi, skan meditatīva mūzika. Vadītāja Daiga Jirgensone pamato, ka svarīga ir mīlestības kultūra un iespēja bērniem atpūsties, aprunāties, sajust individuālu pieeju: “Dažkārt, kad bērns sāk darboties, viņš ir mazliet bailīgs, ieturēts, bet, darbojoties ar krāsām, atveras pasaulei.”

Izstāde ir gan atskats uz paveikto, gan priekpilni svētki bērniem kopā ar draugiem un radiem. “Šogad strādājām ļoti dažādos radošos virzienos, uzreiz darbojoties ar lieliem formātiem, kas prasa gan drosmi, gan pacietību. Tajā pašā laikā viss notiek ļoti brīvi, dabiski apgūstot vizuālās mākslas tehnikas. Mūsu šī gada atklājums ir švammītes, ar kurām izdodas fantastiski darbi. Vēl šogad atklājums ir ogle, tā ir vesela mākslas pasaule. Par kaķēniem, kā dēvēju mākslas darbnīcas bērnus, domāju diendienā, kā palīdzēt apgūt zīmēšanu, bet reizē ļaut izkāpt no ierastajiem standartiem, atraisīt pašu idejas. Mums nevajag astoņas daigas vai septiņus guntus, viņiem nav jādara kā man. Tāpēc, pat ja ir viens uzdevums, rezultāts ir ļoti dažāds. Tā bērns var parādīt individualitāti un personību.”