Estere Volfa - jūtos biatlonam piederīga

Lai arī šobrīd visas domas vasarā, atskatīsimies uz ziemu, kurā Latvijas biatlona līdzjutējus iepriecināja cēsniece Estere Volfa.

Jaunā biatloniste sezonas gaitā bija labākā no Latvijas izlases, pasaules kausa kopvērtējumā ar 93 punktiem ierindojoties 50. vietā. Startēja Milānas/ Kortīnas Olimpiskajās spēlēs, kur iedzīšanā 11. vieta, kas ir atkārtots visu laiku labākais rezultāts Latvijas sieviešu biatlonā.

Junioru konkurencē Estere uzvarēja sezonas kopvērtējumā, viņas kontā vairāki čempiones tituli Eiropas un pasaules junioru čempionātos.

Sezonas noslēgumā viņa iekļuva ļoti prestižā trijniekā, līdzjutēju balsojumā par sezonas labākajiem biatlonistiem, kur vīriešu konkurencē uzvarēja Ēriks Pero (Francija), dāmām – Lū Žan­­mano (Francija), bet nominācijā “Pasaules kausa sezonas pārsteigums” triumfēja Estere Volfa.

Blociņš mērķu pierakstīšanai

“Druva” aicināja Esterei uz sarunu, jautājot, vai tagad, kad sezona jau labu laiku aiz muguras, izdevies aptvert, kas tajā iespēts. Šī bija pirmā pilnā pasaules kausa sezona, viņa atzīst, nav domājusi, ka viss izvērtīsies tik labi: “Iesākot sezonu, domāju, ka ļoti augsts panākums būs, ja kādās sacensībās izdosies iekļūt top 30, bet jau sezonas sākums parādīja, ka to varu, pirmajā posmā divreiz biju labāko 30 skaitā. Taču to, ka sezonas izskaņā Otepē būšu devītā sprintā, tiešām nedomāju.”

Aizvadītā sezona no biatlonistes prasīja daudz, jo papildus pasaules kausam, olimpiskajām spēlēm bija jāstartē arī junioru sacensībās. Šī bija pēdējā sezona junioru vecumā, un punkts pielikts ļoti labs. Pasaules čempionātā divas zelta un viena sudraba medaļa, Eiropas čempionātā – viena zelta un divas bronzas ­godalgas. Vēl divas zelta medaļas junioru kausa posmā Madonā.

“Viss izdevās ļoti labi, zelta gads ir noslēgts,” saka Estere. “Gribēju izcīnīt kādu medaļu pasaules junioru čempionātā, bet to, ka būs trīs medaļas, tiešām negaidīju.

Sezonas sākumā sev blociņā ierakstīju, ka būšu pasaules junioru čempione, un to paveicu!”

Jautāta par šo bloknotu, viņa saka, ka ir svarīgi pierakstīt mērķus un sev tos atgādināt: “Svarīgi uzstādīt mērķus, kas ir grūti sasniedzami, bet nav nereāli. Domāju, tas palīdz sasniegt iecerēto. Nevar sākt sezonu ar uzstādījumu – kā būs, tā būs, – jābūt skaidram mērķim, uz ko tiecies. Arī vasaras treniņos zemapziņā jau jābūt mērķim, kāpēc to dari.”

Olimpiskais piedzīvojums

Blociņā laikam nebija rakstīts, ka Olimpiskajās spēlēs būsi 11. vietā, ka piedalīsies visos startos?
“Noteikti nē,” saka E. Volfa. “Man bija ierakstīts, ka jāizcīna vieta olimpiskajā izlasē. Zināju, ka atlases posms būs saspringts, bet, kad uzzināju, ka esmu izlasē, bija zināms atvieglojums, varēja sākt domāt, ko uzlabot treniņu procesā, lai parādītu iespējami labāku rezultātu.

Tiešām negaidīju, ka man būs visi seši starti, un iekļūšana distancē ar kopējo startu bija liels pārsteigums. Tas gan radīja satraukumu, jo nedēļu pēc olimpiskajām spēlēm bija pasaules junioru čempionāts, bija bažas, vai nebūšu pārgurusi. Taču tagad varu teikt, ka Olimpiskās spēles iedeva lielu pārliecību junioru pasaules čempionātam.

Olimpiskās spēles bija pārsteigumu pilnas, jau 11. vieta iedzīšanā bija kas negaidīts. Laikam pārliecību deva tas, ka individuālajā distancē bronzas medaļu izcīnīja Bulgārijas biatloniste Hristova, kas tikai gadu vecāka par mani. Tas lika saprast, ka arī man tas iespējams. Ar katru startu parādīju, ka varu cīnīties par augstām vietām, bet laikam vēl līdz galam neesmu aptvērusi, ka esmu tur – starp vadošajām biatlonistēm. Tas, ka tur jūtos savā vietā, tas noteikti. Sevi vēl nenostādu vienlīdz ar tādām biatlonistēm kā māsas Ebergas, Tandervolda, Simona, uz viņām joprojām skatos ar apbrīnu, un droši vien tas nebeigsies. Bet šajā sezonā bija sajūta, ka tur ir mana vieta. Uz katru startu gāju ar prieku, sezonu patiešām izbaudīju, lai arī tā prasīja daudz spēka,” saka Estere.

Laikam vēl viens sezonas izaicinājums bija pastiprinātā masu mediju uzmanība, jo biatlonistes vārds bieži parādījās virsrakstos, vairākkārt minot, ka E. Volfa pārraksta biatlona vēsturi.

“Jā, tas prasīja papildu enerģiju, bet tagad esmu pie tā pieradusi,” saka biatloniste. “Pirms dažiem gadiem nepatika sniegt intervijas, bija satraukums, ko pateikšu, bet tas ir pārdzīvots, un šajā ziemā satraukuma vairs nebija. Nebija jau tā, ka mani katru dienu kāds traucētu no masu medijiem. Grūtākais, kad pēc finiša esmu nosalusi, salijusi, gribas siltumā, bet jāatbild uz jautājumiem, taču saprotu arī žurnālistu darbu, apzinos mediju nozīmīgumu, un tas ir jāpieņem.”

Biatlons ir neprognozējams

Stāstot, kas bijis sezonas pozitīvākais mirklis, kas palicis atmiņā, biatloniste min izcīnīto zelta medaļu jauktajā stafetē pasaules junioru čempionātā: “Jau pirms starta bija laba sajūta un pārliecība, ar Elzu (Bleideli- aut.) apspriedām, ka šīs būs labas sacensības, un emocijas finišā bija neaprakstāmas. Visi nāca apsveikt, arī citu valstu biatlonisti, treneri. Viņiem droši vien bija šoks, ka latvieši ir pirmie, atstājot aiz muguras visas biatlona lielvalstis. Mēs pierādījām, ka mazā Latvija var pārspēt Norvēģiju, Itāliju, Vāciju, Zviedriju.”

Veiksmīgā sezona uzliek zināmu atbildību nākamajai, jo visi tagad gaidīs labus rezultātus.

“Saprotu, ka līdzjutējiem ir lielas cerības uz mani, bet pati tomēr esmu nedaudz piezemētāka, jo biatlons ir neprognozējams. Vienu dienu vari būt augšgalā, citu dienu gluži pretēji. Strā­dāšu, lai nākamajā gadā sasniegtu vēl vairāk, bet tad jau redzēs, kā viss izvērtīsies. Droši vien man mērķos būs pakāpties kādu vietu augstāk, nekā biju aizvadītajā sezonā,” stāsta sportiste.

Sarunas laikā pārrunājam arī dažas tehniskās nianses: ātrums distancē Esterei labs, arī šaušana, īpaši guļus, atzīstama. Viņa saka, ka gribētos uzlabot šaušanas tempu, nezaudējot precizitāti: “Guļus šaušanā esmu sevi atradusi, vēl jāpiestrādā pie stāvus šaušanas.”

Cik viegli aizmirst kļūdas šau­šanā līdz nākamajai šautuvei?

“Mēģinu par to nedomāt, jo varbūt arī citas kļūdās un daž­kārt pat ar vairākiem sodiem var būt augstā vietā. Protams, pavisam cita sajūta, ja izšauj pa ­nullēm, bet arī tam ir sava spriedze – trīs šautuves esi izšāvis pa nullēm un ieslēpo pēdējā šautuvē. Ja pirmajās bijušas kļūdas, pēdējā var censties koncentrēties, ka kļūdīties nedrīkst.

Bet, jā, kamēr slēpo, par šau­šanu domāt nedrīkst, jo cilvēks koncentrēties spēj tikai uz pavisam īsu brīdi. Ja sākšu to darīt jau slēpojot, tas atstās ietekmi uz šaušanu. Jāmēģina domāt par ko citu. Ir sacensības, kad var pārdomāt visu dzīvi, ir tādas, kad vispār neko nedomā, un tās ir veiksmīgākās. Esmu lasījusi, ka šī šaurā fokusa zona sportistiem ir visgrūtāk noķeramā,” stāsta E. Volfa.

Runājot par saviem panākumiem, viņa vairākkārt uzsver, ka ļoti būtisks ir trenera Ilmāra Briča faktors: “Viņš iedevis ļoti daudz, bez viņa es nebūtu tur, kur esmu.”

Biatlons ir mans darbs

Nākamā sezona Esterei solās būt nedaudz vieglāka, ar mazāk startiem, jo būs tikai pasaules kausa posmi, pasaules pieaugušo čempionāts, nebūs jāskrien uz junioru sacensībām.

“Tas priecē, jo ceļošana paprasa ļoti daudz,” neslēpj biatloniste. “Sportistam, īpaši biatlonistam, laikam pats grūtākais ir mantu kravāšana pie katras pārbraukšanas. Uz sezonu ņemam līdzi visu nepieciešamo, un tā ir ļoti daudz. Loģistika nav vienkārša, lidostās pārvietoties ar šau­tenēm ir sarežģīti un laikietilpīgi. Tāpēc esmu priecīga, ka nākamajā ziemā būs tikai pasaules kausi. Tas nozīmē arī lielākas pauzes, laiku varēs veltīt treniņiem.”

Nākamās sezonas pluss arī tas, ka pasaules čempionāts notiks kaimiņos Igaunijā, Otepē, kur aizvadītajā sezonā priekšpēdējā pasaules kausa posmā Estere pirmo reizi iekļuva labāko desmitā, sprintā finišējot 9. vietā.

“Otepē ir patīkami startēt, pirmām kārtām jau tāpēc, ka tur būs daudz Latvijas līdzjutēju, ko izjutu jau aizvadītajā sezonā. Jau tad varēja sajust šo īpašo atmosfēru, ka atbalsts ir visā trases garumā.

Protams, Otepē jārēķinās ar vēju, šogad to izbaudījām jo īpaši, nevienam neklājās viegli. Pat nezinu, vai to var kaut kā uztrenēt. Tur ir savi knifi, bet vējš Otepē ir liels pārbaudījums,” atzīst Estere.

Pēc sezonas beigām bija neliels pārtraukums, ko nācās veltīt mācībām, bet maijā atsākas treniņi, un tad jau tas virpulis iegriezīsies arvien straujāk, lai noslēgtos tikai nākamajā pavasarī.

Estere saka: “Tas ir mans darbs, esmu to sev pieņēmusi. Citi iet katru dienu uz saviem darbiem, man ir treniņi, sacensības. Nav jau treniņi katru dienu, arī mums ir sešu dienu treniņu cikls, septītā ir brīvdiena, daž­kārt treniņu ciklā vairākas brīvdienas. Sacensību sezonā brīvdiena parasti ir ceļošanas diena, kas gan nav nekāda brīvdiena, jo tā nereti nogurdina vairāk nekā treniņi. Esmu pieradusi pie dzīves, ka mēnešiem neredzu ne draugus, ne ģimeni. Tagad jaunības gados tas ir viegli, jo gribu ceļot, man tas patīk. Droši vien, gadiem ejot, svarīgākas kļūs ­citas lietas, bet pagaidām tik ­tālu nedo­māju, dzīv­­oju šim brīdim.”