Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā 2023. gadā tika ierakstīta Piebalgas kultūrtelpa.  “Piebaldzēniem ir izteikta piederības sajūta vietai un telpai, kurā dzīvo un kuru pārstāv. Piebaldzēni savā savdabīgajā patībā, kas veidojusies, krustojoties senām prasmēm, dzīvestelpas specifikai, vajadzībai pēc izglītības un zināšanām, ir būtiski latviešu nacionālās identitātes nesēji,” teikts anotācijā. Tajā arī uzsvērts: “Lai nodrošinātu Piebalgas kultūrtelpas uzturēšanu, svarīga un kritiska loma ir vietējās kopienas (kopienu) aktivitātēm un atbalsts tām.”

Piebalgas kultūrtelpas statuss paver iespējas

Kad Piebalgas kultūrtelpu iekļāva Nacionālajā nemateriālā mantojuma sarakstā, statuss pavēra iespējas piesaistīt finansējumu un piebaldzēni nolēma nodibināt kopīgu Piebalgas Kultūr­telpas biedrību. Ievēlēja valdi trīs cilvēku sastāvā. Arī par biedrības mērķiem garu diskusiju nebija: kultūrtelpas apzināšana, saglabāšana un attīstīšana.

“Pēc dibināšanas pasākuma valdē attapāmies, esam trīs savstarpēji nepazīstami cilvēki, kuriem jādara, nesaprotot, ko sabiedrība grib un gaida. Pārējiem, kuri piedalījās biedrības dibināšanā, interese bija zudusi,” stāsta biedrības valdes locekle Elvita Ruka. Valdes locekļi Vita Žīgure, Alvis Žukovskis un Elvita Ruka ziedoja savu laiku, arī līdzekļus, lai biedrību reģistrētu, atvērtu tās kontu. Juridisku nepilnību dēļ viņi trīs arī kļuva par biedrības dibinātājiem un valdes locekļiem.

“Strādājam brīvprātīgi, un mums nevar uzlikt globālus pienākumus, varam iniciēt atsevišķus projektus, kas pašiem šķiet svarīgi un interesanti. Nevaram atrisināt novada problēmas, abstraktus mērķus, kas ir politiski un jāīsteno dažādām  institūcijām. Identitātes veicināšana, sabiedrības apvienošana – tie ir lozungi, bet kā to reāli izdarīt,” saka E. Ruka. Viņa uzsver, ka biedrība darbojas, iespējams, ne tā, kā kāds bija iedomājies, bet tas nav noticis apzināti. Tikai vēlāk biedrības locekļi atklāja, ka visi ir no Jaunpiebalgas, turklāt dzīvo pāris kilometru rādiusā.

Sarunās kaimiņi “Druvai” vairākkārt pauž, ka Elvita ir darītāja un pamazām vien, nemanāmi, prot vienot kaimiņus, iesaistīt kopīgā darbā. Šī vasara piecām ģimenēm paliks atmiņā ar talkām viņu mājās. “Projekta “No talkas uz balli” mērķis bija, lai kaimiņi iet cits pie cita, iepazīstas un kopā dara. Ne katrs gatavs atvērt savu māju talkošanai, kaut arī ir vajadzība. Talkojot veidojas saites, tad tās var nostiprināt, darot jau daudz ko citu,”    stāsta E. Ruka un ir pārliecināta, ka svarīgi ir izveidot aktīvu kodolu, kurā cits citu pazīst, uzticas, pēc tam viņiem pievienojas pārējie.

Kopā strādājot, radās ideja, kā varētu plašākai sabiedrībai stāstīt par Piebalgu, piebaldzēniem, vietas vēsturi, tradīcijām, vērtībām. “Iepazinu rakstītājus, kuriem ir savas domas, stils un attieksme. Katrs kā skudriņa atnesa pa vārdam, bildei, ieteikumam, kļūdu labojumam un uzmundrinājumam. Mums tepat kaimiņos ir profesionāla dizainere Arta Citko. Un tika īstenota ideja par digitālo žurnālu,” teic biedrības valdes locekle.

Atklāj uzpiebalga.lv

Jurģu dienā publiskajā telpā parādījās jauns medijs www.uzpiebalga.lv. Spēlējoties ar priedēkli uz -, tā veidotāji lasītāju virza Uz priekšu – UZsākt ko jaunu, UZzināt to, kas vēl nezināms ,UZgavilēt, ja sirds to liek, Uzturēt sētu un garu, Uzvarēt bailes un slinkumu, UZmun­drināt sevi un citus, kad pelēks nogurums lavās, UZvārīt zupu saimes galdam… Skatīties UZ priekšu, aicināt UZ Piebalgu. “Tik daudz stipru vārdu ar šo mazo UZ, ka UZdrīkstamies veidot savu uzpiebalgu.lv,” teikts žurnāla ievadā.

“Mīļums pret dzīvesvietu, man šķiet, nerodas vienā dienā, pat pēc kāda stāsta par personību, kura mitusi tavā ciemā. Tas rodas, izzinot ciemu pa metram, kilometram, redzot atveramies aizvien vairāk durvju un satiekoties aizvien vairākiem vienkāršiem cilvēkiem, kuri arī visi ir tava ciema metrs,” uzpiebalga.lv atvēršanā teica E. Ruka.

Digitālajā žurnālā publicētais apliecina, ka “viss ir ceļojums no mājas uz māju, no cilvēka pie cilvēka, no viena notikuma uz otru, no pagātnes uz nākotni, kur tagadne vidū. Un cilvēks ūjina no viena pakalna uz otru, lai taptu sadzirdēts”. Kā atgādinājums un reizē iedrošinājums izskan uzruna lasītājam: “Unikālo kultūrtelpu radām mēs paši: ar atmiņām, vārdiem, domām, darbiem. Ar priekiem, bēdām, jokiem un godīgu skatu uz sevi. Kas var būt interesantāks par cilvēku? Par laiku, kurā tas dzīvo, par ciņiem, aiz kuriem klūp, un lielo kalnu, kurā pūlas uzkāpt – ugunskuru iedegt, karogu vicināt vai tukšot alus kausu. Un mīlēt un mīlēties, un palaist dvēseli spārnos! (..) Piebalgu nevar ielikt rāmī, kastē vai ekseļa tabulā. Arī partijas programmā ne. Tā ir DZĪVA. Elpo, elso, izrādās, dižojas, mānās, piebur un noklusē. Kad dzīvo pa īstam, viss vibrē starp smiekliem un asarām, viss lokans kā Gaujas līkumi un pārsteigumiem pilns kā Piebalgas vecie pagrabi, bēniņi un pūralādes.”

Žurnālam jābūt dzīvam, tam jāpapildinās kaut ar vienu diviem rakstiem mēnesī, uzsver E. Ruka: “Cik mums pašiem būs interesanti rakstīt, cik ilgi jutīsimies vajadzīgi, tik ilgi žurnāls būs.” E. Ruka atgādināja, ka Valsts kultūrkapitāla fonds, piešķirot finansējumu, apliecinājis, ka nemateriālā mantojuma saglabāšanai ir nepieciešams kultūras medijs. Atsevišķi raksti tapuši, izmantojot Cēsu pašvaldības projektu konkursa atbalstu.

Savukārt jaunpiebaldzēniete Laine Lapiņa pēc jaunās vietnes palaišanas tautās raksta: “Tā ir vieta mūsdienu hronikai, nepieradinātām domām, skatam no malas un – pats galvenais- mīlestībai pret… nē… UZ Piebalgu.”

Vēl jāmācās sadarbība

Tā kā biedrības nosaukumā ir Piebalgas kultūrtelpa un tās dibināšanā bija klāt Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas iedzīvotāji, par digitālo žurnālu un biedrības darbību viņi  labprāt izteica savu viedokli “Druvai”.

“Ir dažādas mijiedarbības, kas sekmē un veicina to vai citu procesu. Vai ir, kā domājām, dibinot biedrību? Gan jā, gan nē. Sva­rīgi, lai vārds “Piebalga” aptver visu Piebalgu, svarīgi atcerēties laukuma lielumu, kultūrtelpu un lai Piebalga izskan ar varenību, vērtību, cilvēkiem, notikumiem un vietām,” saka jaunpiebaldzēniete Egita Zariņa un uzsver, ka visus vieno Piebalga, bet atšķirīgais noder mārketingam, lai būtu interesanti citiem. Pārlapojot digitālo žurnālu, bijis interesanti lasīt, arī pārdomājusi, ko pati varētu uzrakstīt.     

Jaunpiebaldzēns Laimis Šāvējs vērtē, ka biedrības izraudzītais ceļš uz kultūrtelpas parādīšanu ir viens no daudziem un svarīgi, pa kādām takām iet uz mērķi, uz kopīgo lielceļu.  “Pietrūkst sadarbības,” bilst L. Šāvējs.

Vecpiebaldzēniete Līva Gru­dule savukārt uzsver: “Labs ir viss, kas kustas. Te redzama maza daļa Piebalgas, pagaidām ir stāsts par Jaunpiebalgu. Kad būs entuziasti no Vecpiebalgas puses, tiks aptverta plašāka Pie­balga.” Viņa arī vērtē, ka var veidoties vēl kāda biedrība, ja ir domubiedri un kopīgi mērķi.

Biedrība “Piebalgas attīstībai” Vecpiebalgā darbojas jau 14 gadus. Tās vadītājs Mārcis Loč­melis pārliecināts, ka katra biedrība ir platforma, kur var izpausties, īstenot idejas. “Ir labi, ja cilvēki vienojas un dara. Ja ir ideja, būs atbalstītāji. Būtiski, ko pats esi gatavs darīt, nevis tikai runāt, ka vajadzētu darīt to vai ne to. Nav jau māka nodibināt biedrību, bet tai ir jādarbojas,” teic M. Ločmelis un uzsver, ka E. Ruka ir darītāja, un pauž gandarījumu, ka digitālais žurnāls ir ar kvalitatīvu saturu un gaumīgs. Pie­bal­gas Kultūrtelpas biedrības durvis ir atvērtas.

E. Zariņa pastāsta, ka bijusi pieredzes apmaiņā Alsungā. “Ko­lēģi stāstīja, ka pēc Suitu kultūrtelpas statusa iegūšanas ne viss bijis vienkārši un nebūt ne viegli ir sadarboties. Suitu kultūrtelpā idejas īsteno teju 20 biedrību, katra izvēlējusies sev svarīgo un dod pienesumu vietas attīstībā. Kultūrtelpas statuss dod atpazīstamību,” stāsta E. Zariņa un atzīst, ka pašai patiktu, ja visi piebaldzēni atrastu mājvietu zem vienas Piebalgas gardibenes.

Jaunpiebaldzēniete Laine La­piņa dalās pārdomās: “Dzīvojot laukos, redzu mazās dzirksteles. Kad Elvita sāka darboties, tas bija svaigums ikdienas savrupībā. Esmu iepazinusi cilvēkus, par kuriem tikai zināju, satikusi sev līdzīgos, kā dzīvsudraba bumbiņas pievelkamies. Biedrība ir kā puķe, uz kuru salido tauriņi. Te ir interesanti, radoši, laikmetīgi. Te, pamatīgajā Piebalgā, ar akadēmisko kontekstu, mantojumu, kas uzliek rāmi un atbildību, šodien spējam saprast, kā cieņpilni izturēties pret mantojumu un tajā pašā laikā radīt mūsdienu saturu, lai arī nākotnes piebaldzēnam būtu, ko atcerēties no 2026. gada. Šodienas Piebalgas sajūtās pulsē kultūra, dažādi procesi un notiek interesantas lietas.”

Jaunpiebaldzēns Jānis Māje­nieks uzsver, ka, cik vien var,    at­balsta visu, kas saistīts ar Pie­balgu. 2010. gadā viņš nodibināja Piebalgas Latviešu biedrību latviskās vides un identitātes saglabāšanai un attīstībai. “Pērn biedrību likvidēju. Katram laikam vajag kaut ko citu,” saka J. Mājenieks. Biedrī­bas aicināti, ne tikai jaunpiebaldzēni veidoja me­žabrāļu takas, remontēja kapsētas mūri, rīkoja forumus, nakts pārgājienus, tikšanās ar vēsturniekiem un citus pasākumus. “Pamazām entuziasms apsīka, katram savas lietas, un paliku viens,” teic J. Mājenieks, paužot lepnumu, ka uzņemts par goda biedru Piebalgas kultūrtelpas biedrībā.
“Sva­rīgi, ka ir izveidojies kodols, cilvēki, kuri grib kopā darboties. Mums nav problēmu sadarboties, arī savedam kopā jaunpienācējus Piebalgā un vietējos, darām kopā to, ko uzskatām par vajadzīgu, kas mums svarīgs,” saka E. Ruka un uzsver, ka šogad Piebalgā tiks īstenoti vairāki projekti.