Seno latviešu enerģijas dzēriens – bērzu un kļavu sulas

“Vēsturiski senie latvieši pavasarī bērzu un kļavu sulas dzēra kā vitamīnu un minerālvielu papildinājumu pēc garās ziemas. Seniem latviešiem ziemā bija diezgan vienveidīgs uzturs – graudaugi, kartupeļi, gaļa, bet maz dārzeņu. It īpaši tuvojoties pavasarim, svaigi dārzeņi uzturā ļoti saruka, kas nozīmēja, ka bija nepietiekams vitamīnu un minerālvielu daudzums. Tāpēc dzēra bērzu un kļavu sulas, ticot ka tās dod enerģiju, papildinot uzturu ar vitamīniem un minerālvielām. Mūsdienās ziemas periodā var nodrošināt sabalansētu un dažādu uzturu, tādēļ abu sulu maģiskās īpašības ir palikušas tikai tradīciju līmenī,” pastāsta Cēsu klīnikas uztura speciāliste Kristīne Seka­ce.

Parasti šīs sulas tiek uztvertas kā “Pavasara detox” kūre, saka speciāliste. Lai gan, ja uzturs ir nepilnvērtīgs, tajā daudz pusfabrikātu un ātro uzkodu restorānu ēdienu, maz dārzeņu, tad liels ieguvums no šāda detoxa nebūs.

“Kā es saku, “cik ilgi mežā iet, tik ilgi jānāk ārā”, pārfrāzējot, ja mēnešiem ēd nepinvērtīgu, neveselīgu ēdienu, tad mēnešiem nepieciešams “detokss”. Un ja sulas izmanto kā atslodzes dienas, neuzņemot uzturu, tikai dzerot sulu, tad tāda badošanās vien sanāk,” patiesību godīgi pauž speciāliste.

Viņa uzsver, ka bērzu un kļavu sulu dzeršana pavasarī ir akceptējama, ja nav nopietnu veselību problēmu, īpašu piesardzību ievērojot, ja ir nieru slimības.

“Bērzu un kļavu sulas satur 95-99 % ūdens, tādēļ tās var kādu brīdi aizstāt ūdeni. Tāpat šīs sulas satur nelielos daudzumos minerālvielas, piemēram, kāliju, kalciju, magniju, cinku un citas, kas var dot organismam papildu labumu, bet šīs sulas nevar uztvert kā papildu minerālvielu uzņemšanas avotu, jo tās satur maz šo vielu,” teic K. Sekace.

Bērzu sulās ir mazāk cukura nekā kļavu sulās, līdz ar to speciāliste iesaka vairāk izmantot bērzu sulas, kur ikdienā var aizstāt ar ūdeni un izdzert 1,5-2 litru dienā. Bērzu sulas palīdzēs organismam būt hidratētam jeb papildinātam ar šķidrumu, un bērzu sulai ir diurētiska īpašība, kas var palīdzēt no organisma izvadīt lieko šķidrumu un mazināt tūskas. Tomēr vienmēr jābūt uzmanīgiem un sulu kūri uzsākt, pakāpeniski palielinot izdzerto sulu daudzumu. Savu­kārt kļavu sulas satur vairāk cukura, līdz ar to ir vairāk kaloriju, un šo sulu varētu izmantot kā papildu enerģijas avotu, kur dienā ieteiktu izdzert līdz 0,7 litriem. Kļavu sulās ir vairāk minerālvielu – mangāns, kālijs, kalcijs, -, tomēr arī šīs sulas nevar uzskatīt kā papildu minerālvielu avotu.

“Parasti pavasarī dāmas vēlas atbrīvoties no pāris liekiem kilogramiem, tad ar kļavu sulu dzeršanu nevajadzētu aizrauties,” piekodina uztura speci­āliste.

Ādas skaistums pavasarī

“Lai gan ziema ir pārbaudījums jebkurai ādai, nobriedušai ādai šis periods ir vis­izaicinošākais. Aukstais vējš un sausais telpu gaiss rada agresīvu vidi, kas burtiski “izsūc” ādas mitruma rezerves. Gadu gaitā palēninās reģenerācija, kavējot lipīdu slāņa un dabīgā mitrinošā faktora veidošanos. Tāpat aukstuma ietekmē sašaurinās asinsvadi un palēninās asins un limfas mikrocirkulācija. Šūnām netiek piegādāts pietiekams skābekļa daudzums, tādēļ sejas krāsa kļūst pelēcīga, nogurusi, parādās tūska un krunciņas kļūst izteiktākas,” par ziemas laikapstākļu ietekmi uz ādu “Druvai” pastāsta topošā skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā, 3. kursa studente BA “Turība” veselības aprūpes virzienā ”Estētikā kosmetoloģija” Annija Grinšpone.

Viņa paskaidro, ka vēsajā laikā sejas ādai vieglie ūdens bāzes krēmi jānomaina pret taukainākiem un barojošākiem produktiem. Jāizvēlas kosmētiskie līdzekļi, kas nesatur alkoholu, bez spēcīgām smarž­vielām, lai nekairinātu trauslo ādu. Krēms jālieto divreiz dienā, uzklājot to vismaz 30 minūtes pirms došanās ārā. Nedrīkst aizmirst arī par SPF aizsardzību – ikdienai ieteicams saules aizsarglīdzeklis SPF 30, bet saulainā laikā – SPF 50. Ja ārā uzturas ilgstoši, SPF vēlams atjaunot ik pēc divām trijām stundām.

Savukārt dabiskās kosmētikas zīmola “Green Wing” autore un ķīmiķe Ance Dandena akcentē, ka pēc garās ziemas un telpu sausā gaisa nobriedušai ādai visvairāk nepieciešama maiga palīdzība, lai tā atkal spētu atjaunoties un elpot. Pavasarī eksperte iesaka atteikties no jebkādas agresīvas ādas attīrīšanas, tā vietā izvēloties līdzekļus, kas saudzē ādas dabisko aizsargslāni un saglabā tajā mitrumu. Galvenais uzsvars šajā sezonā būtu jāliek uz dziļu mitrināšanu un barošanu – kosmētika ar kvalitatīviem augu ekstraktiem un dabiskām eļļām palīdzēs pamodināt ādu, atgriežot tai pavasarīgu svaigumu un mazinot noguruma pazīmes. Ķīmiķe atgādina, ka nobriedusi āda būs pateicīga par dabisku kopšanu, kas sniedz komfortu un dāvā veselīgu mirdzumu, nevis rada tai papildu stresu kā klasiskā kosmētika ar sintētiskām piedevām.
“Ādas skaistums pavasarī sākas no iekšienes. Līdztekus dabiskam un kvalitatīvam krēmam vai serumam atcerieties par pietiekamu ūdens malkošanu visas dienas garumā un pirmajiem siltajiem saules stariem ļaujieties prātīgi, pakāpeniski pieradinot ādu pie spožās pavasara gaismas. Tikmēr jau var sākt lūkoties pēc sev piemērota saules aizsargkrēma vasaras sezonai,” īpaši uzsver Ance Dandena.

Arī augi iesakņojas dzimtajā zemē

Katrs mazdārziņa kopējs jau pārskatījis sēklu krājumu, izvērtējis, ko varbūt šopavasar nesēt vai nestādīt, kas vēl nopērkams vai jāpaprasa kaimiņienei. Taču daudziem ir dārzeņi, puķes, pākšaugi, sakņaugi, kas tiek iesēti vai stādīti katru pavasari. Un sēklas nevis pērk, bet rudenī savāc paši. Dzīves pieredze tā liek darīt, jo no tām viss vienmēr izaug un ir garšīgāks nekā jauno šķirņu līdzinieks.

Pēdējos gados aizvien vairāk runā un atgādina par mantotiem kultūraugiem, par to, ka tie ir vērtība, kas jāsaglabā, jānodod nākamajām paaudzēm. Par tādiem uzskata augus, kas vismaz 30 gadu jeb vienu paaudzi tiek audzēti vai ataudzēti noteiktā teritorijā, saimniecībā, dzimtā vai ģimenē.

“Ir svarīgi saglabāt vecās šķirnes, jo paaudžu paaudzēs audzēti kultūraugi, kas dod labas ražas, ir izturīgi pret kaitēkļiem un slimībām, ir vērtība. Vecie augi mazāk slimo, tie pielāgojušies augsnei un laikapstākļiem. Un tikpat svarīgi, kā saglabāt vecās šķirnes, ir nodot tālāk prasmi tās izaudzēt,” stāsta Mantotā kultūrauga zīmola un sēklu lolotāju kustības radītāja un vadītāja Sandra Stabinge, uzsverot, ka tas ir mūsu mantojums un cits tos neaudzēs. Un svarīgs ir katrs augs, vai tas ir garšaugs, dārzenis, kāda puķe, ogu vai dekoratīvs krūms.

“Senioriem dārziņos noteikti ir kādi augi varbūt vēl no iepriekšējās paaudzes. Katram augam vajag aukli, lolotāju, kurš turpina par to rūpēties. Ja ne, tas pazūd un mēs visi zaudējam to, kas labi aug un dod ražas Latvijas zemē un apstākļos,” teic S. Stabinge.

Ar katru gadu sēklu lolotāju kustībā iesaistās aizvien jauni dalībnieki. 30 vēstneši stāsta par mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu, nodošanu tālāk. “Agrāk sēklas dalījām bez maksas, bet tad nav svētības ne ņēmējam, ne devējam. Ja cilvēks tās būs pircis, iesēs un savāks sēklas, nodos tālāk. Un lolotāju uzdevums ir izaudzēt sēklas un dot tālāk,” skaidro S. Stabinga. Viņa arī norāda, ka audzētājam jāmācās, jāzina, kuri ir pašapputes, kuri svešapputes augi. Lai, piemēram, iegūtu burkānu sēklas, jāiestāda 12 – 15 burkāni. Ja negrib, lai augi sakrustojas, jāzina, cik tālu vienam no otra jābūt. Piemē­ram, pastinaks ātri sakrustosies ar savvaļas pastinaku.

Vēl, stāstot par mantoto sēklu vērtību, Sandra atgādina par pēdējā laikā daudzkārt dzirdēto, ka Latvijā nevar izaudzēt kāļus, bet savulaik tie auga katrā dārzā. “Labi, ka entuziasti ir atjaunojuši  ‘Ābolu dzeltenā’ audzēšanu. Kāļi jāmāk izaudzēt. Man labāk padodas zirņi un pupiņas,” teic sēklu lolotāja.

Tirdziņā Straupes Zirgu pas­tā viņa ikvienu iepazīstināja ar dažādiem zirņiem un pupiņām. Gadu gaitā viņas dārzā nonākušas ap 30 zirņu šķirnes, deviņas sviesta pupiņu un citu pākšaugu šķirnes, arī ap 60 tomātu šķirnēm, vēl garšaugi un daudz kā cita. Ne visu Sandra aizvien audzē, bet mantojums saglabājis saimnieces, no kuras iegūtas pirmās sēklas, vārdu. Tūrkalnes Stefānijas lolojums, Lapmežcie­ma Stasijas, Līgatnes Laimdotas zirņi, Rīgas Intas kāršu zirņi ir dažas  mantotās zirņu sēklas, kas iet tālāk tautā. Tā­pat Sil­ma­ļu kliņģerītes, Ozolu dilles, Mi­ķel­sonu dievkociņš un citi augi.

Drīz jāsēj zirņi. Vai tos mērcēt vai ne, Sandra padalījās pieredzē. “Katram vislabāk pārliecināties pašam. Kad sēju agri, nemērcēju, jo zirnis pats zinās, kad augsne pietiekami silta, lai dīgtu. Tāpat arī ar pupiņām. Ja gribu, lai ātrāk raža un sēju podiņā vai siltumnīcā, tad gan mērcēju,” atklāj Sandra un, jau domājot par rudeni, padalās pieredzē. Sviesta pupiņas jānovāra un tad jāsaldē, tās var skābēt tāpat kā gurķus un, protams, izmantot dažādos ziemas salātos.

“Lai vislabāk pārliecinātos, ka vecās šķirnes ir vērtība, vajag pagaršot un salīdzināt. Izaudzēt nav nemaz grūti,” uzsver S. Sta­binge.