Recepte saldam miegam

Cēsnieks Jānis Lūkins ir aktīvs ne tikai novada kultūras dzīvē, viņš dzied arī koros Rīgā un Ērgļos. Jānis ir arī liels lasītājs.

“Pēc koru mēģinājumiem, braucot mājās, klausos “Kultūras rondo”. Tur uzzinu par jaunākajām grāmatām. Ja ieinteresē, pierakstu nosaukumus un bibliotēkā pasūtu vai pierakstos rindā. Tā kā dziedu Rīgas Latviešu biedrības vīru korī un biedrībā ir grāmatu galds, varu paņemt ļoti dažādas grāmatas, izlasīt un atnest atpakaļ. Tur ir arī daudz jaunāko izdevumu,” pastāsta cēsnieks.

Jānis atklāj, ka patlaban lasa “Latvijas Radio – 100. 100+ stāsti”. Tajā ir gan vēstures notikumi, gan par to, kā attīstījies radio, gan, protams, par cilvēkiem, kuru balsis Latvijā pazīstam. Viņš atzīst, ka lasa dažādu žanru literatūru. Savu reizi arī dzeju, kādu bestselleru.

“Lasīšana vispirms ir pašizglītošanās. Protams, ar gadiem jādomā par acīm,” piebilst Jānis un pastāsta, ka lasīšana ļauj nolikt malā ikdienas darbus un skrējienu. Pāris stundu ar grāmatu rokās ir labākā recepte saldam miegam, pārliecinājies Jānis un pastāsta, kad bibliotēkā paņem grāmatu, būtu brīnums, ja lasītu atvēlētās divas nedēļas. Dažas dienas un darbs izlasīts. Viņš lasa gan latviešu, gan ārzemju autoru darbus.

“Nupat pabeidzu japāņu rakstnieka Haruki Murakami fantāziju “Pilsēta un tās nedrošie mūri”. Tā rosina padomāt, daudz filozofisku atziņu, iesaku, vērts izlasīt,” saka cēsnieks. No latviešu rakstnieku darbiem pēdējā izlasītā ir Dianas Bog­da­novas grāmata “Andalūzijas rasols” . “Autore ceļo un apraksta redzēto, uzzināto. Man pašam arī patīk ceļot. Pēdējos gados gan nav iznācis, bet ir pabūts Amerikā, Taizemē, Kanā­riju salās un daudzviet Eiropā. Ir interesanti lasīt, ko citi redzējuši tajās pašās vietās, kur esmu bijis,” pastāsta Jānis.

Viņš vairākkārt uzsver, ka katrs var atrast kādu grāmatu sev. “Nav tā, ka kādu neizlasu līdz beigām. Ja arī sākumā nepiesaista, uzreiz nevajag nolikt malā, sižets attīstās un ievelk. Tad laiks pazūd,” stāsta cēsnieks un uzsver, ka pat grāmatā, kas šķiet neinteresanta, kurā kaut kas neiet pie sirds, kad to aizver, kāda atziņa paliek prātā, kaut ko jaunu ir uzzinājis.

Seniori novadā

Daudz runājam, ka sabiedrība Latvijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, noveco. Mazinās dzimstība, palielinās senioru īpatsvars. Latvijā 2025. gada sākumā seniori jeb iedzīvotāji 65 un vairāk gadu vecumā veidoja 21,9 %, salīdzinājumā ar gadu iepriekš pieaugot par 0,5 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informācija. Un kā mainījusies situācija 21. gadsimta 25 gados? Pēc provizoriskiem aprēķiniem 2000. gadā Latvijā vecuma grupā no 65 gadiem bija 14,8 % valsts iedzīvotāju, tātad gadsimta ceturksnī esam kļuvuši viedāka sabiedrība.

Līdzīga situācija ir arī Cēsu novada pašreizējā teritorijā. Izmantojot CSP 2025. gada 2. jūnijā publicētos datus, var aprēķināt, ka 2000. gadā no 54 814 iedzīvotājiem tagadējā novada teritorijā 14 % jeb 7854 iedzīvotāju bija sasnieguši un pārsnieguši senioru vecumu, savukārt 2025. gada sākumā novadā bija 41 188 iedzīvotāji, no viņiem 65 gadu un lielākā vecumā 9047 jeb 22 %.

Jāteic, vecākās paaudzes īpatsvara palielinājums novada pilsētās un pagastos atbilst pārmaiņām valstī kopumā, nav teritoriju, kur proporcija būtiski atšķirtos. Cēsu pilsētā pirms ceturtdaļgadsimta bija 18 721 iedzīvotājs, tajā skaita 2839 (15 %) senioru vecumā, pērn bija 15 016 cēsnieku, no viņiem 3330 seniori (22%). Līdzīgi arī lielākajā daļā novada pagastos. Lielākā atšķirība Liepas pagastā. Tur 2000. gadā dzīvoja 2660 iedzīvotāju, tajā skaitā 298 (11 %) liepēnieši bija sasnieguši vai pārsnieguši 65 gadus. 2025. gadā pagastā bija 2051 iedzīvotājs, no viņiem 23 % jeb 468 seniori. Savukārt Straupes pagasts pilnībā ataino situāciju kopumā: 2000. gadā -1628 iedzīvotāji, 239 (15 %) no viņiem 65 un vairāk gadus veci, pērn bija 1280 straupiešu, tajā skaitā 286 (22 %) vecuma pensijas gados.

Dažos novada pagastos 25 gadu laikā senioru skaits gan samazinājies, taču īpatsvars iedzīvotāju skaitā tāpat kļuvis lielāks. Piemēram, Dzērbenē gadu tūkstoša sākumā norādīti 1105 dzīvojošie, no viņiem 173 jeb 15 % sasnieguši un pārsnieguši 65 gadus. Pagāju­šajā gadā senioru mazāk -162 dzērbenieši, bet tāpat 22 % no kopējā iedzīvotāju skaita – 740 cilvēkiem.

Gavēnis katram savs

Seniors Modris raksta:

“Jāteic, ka tagad, kad saņemti rēķini par apkuri, elektrību janvārī un zinot, ka par februāri nebūs diez ko mazāk, laikam ir īpaši vērts padomāt par gavēni. Man ar to gavēni bijis dažādi, ir gadi, kad tam piedomāju vairāk, esmu atteicies no saldumiem, vīna glāzes, arī no gaļas ēdieniem. Šogad sev esmu uzlicis tabu vakara kārumiem, ko ar prieku iebaudu pie televizora.

Vēl esmu apņēmies mazāk iet uz veikaliem, piedomāt par taupīšanu, tā teikt, lai gavēnis ir arī makam vai bankas kontam. Sastādīt minimālo iepirkumu sarakstu un ļauties tikai vienam veikala apmeklējumam.
Šajā laikā priekšroku allaž dodu vistas gaļai, te varu ieteikt ļoti labu risinājumu, kas lieliski palīdz ietaupīt. Nopērku veselu vistu, gandrīz vienmēr ir kāds veikals, kur tās uz atlaidēm, un tur, ko ēst, ir diviem cilvēkiem visu nedēļu. Vistu sadalu, lieku lielā katlā, izņemot filejas, izvāru buljonu. Filejas var sacept karbonādēs, tur jau pāris dienu pusdienas sanāk ar kartupeļiem vai griķiem. Pusi buljona un mazāko daļu vārītās gaļas atstāju zupai, kur atkal ir divu dienu pusdienas. Atlikušo buljonu izmantoju, lai pagatavotu risoto ar vistas gaļu un dārzeņiem, un tur ir trīs dienu maltīte. Tātad septiņas dienas, ko ēst, no vienas vistas, un, ja parēķina, tas ir ļoti ekonomiski un, galvenais, garšīgi.

Taču pēdējos gados gavēņa domas novirzās uz citiem akcentiem. Arvien biežāk gribas padomāt pa runāšanas gavēni. Man liekas, ka ikdienā apkārt skan tik daudz nevajadzīgu runu, tiek runāts vienkārši runāšanas pēc. Kādreiz padomāju, ja cilvēki runātu tikai to, ko tiešām vajadzētu pateikt, kāds klusums valdītu uz pasaules.

Vairāk vajadzētu domāt nevis par to, no kāda ēdiena gavēnī atteikšos, bet par to – kā nomierināšu savas domas, no kā atteikšos, lai tās netiktu piedrazotas. Piekritīsiet, ka atteikties no saldumiem ir krietni vieglāk nekā no telefona “glaudīšanas”. Bet kurš būtu gatavs 40 dienas viedtālruni izmantot tikai kā telefonu, tikai zvanīšanai?”