“Apkārt Alaukstam” vērtīga Vecpiebalgas preču zīme

“Apkārt Alaukstam” jau pirms gadu desmitiem tika dēvēts par tautā mīlētāko distanču slēpošanas maratonu. Pirms divām nedēļām aizvadīts nu jau 29.senākais un lielākais slēpojums Latvijā. 

Slēpojums ir tradīcija, kuru vecpiebaldzēni pratuši uzturēt cauri dažādiem pārbaudījumiem. Var tikai minēt, vai “Apkārt Alaukstam” aizvien būtu slēpotāju tikšanās vieta, ja nebūtu divu neatlaidīgo vīru Egila Johansona un Aivara Avena.

1984. gada ziemā kopsaimniecības “Alauksts” fizkolektīva vadītājs A. Avens kopā ar saimniecības priekšsēdētāja vietnieku kultūras darbā E. Johan­sonu noorganizē pirmo slēpojumu. Tā mērķis – popularizēt slēpošanu, aktīvu atpūtu. Distances garums 15 km.   

“Iepriekšējā gadā bija slēpošanas plezīrs, kopā sanākšana ģimenēm. Bet kopsaimniecībai bija arī šefi, tas ir, sadarbības partneri – Mākslas akadēmija, kombināts “Māksla”. Vasarās viņi brauca pie mums, iesaistījās kultūras dzīve, Vecpiebalgā atpūtās, ziemā uzaicinājām uz slēpojumu. Arī kaimiņi sabrauca paslēpot,” stāsta Egils un rāda biezu, pelēku grāmatu, kurā reģistrēts ikviens katra slēpojuma dalībnieks. Ir arī katra slēpojuma bukleti. “Kārtējā slēpojumā varēja saņemt iepriekšējo dalībnieku sarakstu un rezultātus,” bilst slēpojuma rīkotājs.   

1984. gada 26. februārī 107 dalībnieki pirmoreiz veica distanci “Apkārt Alaukstam”. “Visu rīkojām paši, gādājām mazas dāvanas, vēlāk jau bija cīņa par vietām un medaļām, balvām,” stāsta Aivars. Ar katru gadu ieradās aizvien vairāk dalībnieku. Egils saglabājis kopsaimniecības priekšsēdētāja Andreja Jurciņa parakstītu lēmumu par slēpojuma rīkošanu 1987. gadā. Tajā norādīts, par ko kurš ir atbildīgs. Piemēram, par nolikumu, atribūtiku, trases ierīkošanu – M. Krams, E. Jo­hansons, E. Lapiņš, A. Igaunis, J. Pinka, J. Kuzmanis. Par dalībnieku sagaidīšanu, reģistrāciju, starta numuru izsniegšanu, tiesnešiem, sekretariātu – M. Krams, Dz. Krūmiņa, A. Karlova, bet ugunskuru un malku – J. Voitkēvics, A. Dzenža. Atbildīgie bija arī par ēdināšanu, transportu, apbalvošanu, atrakcijām, sabiedrisko kārtību un citiem organizatoriskiem darbiem.

“Interesanta bija balvu izloze. Ko varējām sagādāt, tas bija: mājas krāsnī cepts rupjmaizes kukulītis, žāvēta vista, kliņģeris, barankas. Uzvarētājiem dāvājām termosus, zeķes, katliņus,” stāsta Aivars un uzsver, kad dalībnieku kļuva aizvien vairāk, no izlozes atteicās. Tāpat arī zivju zupa, ko viņš vārīja kopā ar    Ēriku Gateri. Slēpotājiem tika nodrošināta karsta tēja.

Pārmaiņu laikā ekonomiskās situācijas dēļ 1989. un 1990. gadā slēpojums nenotika. Aivars bija ievēlēts par pagasta padomes priekšsēdētāju, Egils strādāja par Kultūras nama vadītāju, kad tika nolemts, ka “Apkārt Alaukstam” jāturpinās un tas jāuzņemas pašvaldībai. Tagad var tikai izteikt minējumu, ja abi slēpojuma iedibinātāji nestrādātu pašvaldībā, vai tradīcija turpinātos. “Pagastam naudas nebija, kur vien zinājām un varējām iedomāties, meklējām atbalstu. Vispirms jau pie piebaldzēniem visā Latvijā,” teic Aivars.

Vietējie uzņēmēji bija atsaucīgi, kaut nelielu atbalstu atvēlēja Latvijas Sporta pārvalde, Latvijas Olimpiskā komiteja, Slēpošanas savienība, rajona padome. Rek­lāmu izdevās sarunāt bez maksas dažādos radio, jo tie bija katrā pilsētā. Balvas sagādāja “Stabura­dze”, “Dzin­tars”, “Piebal­gas alus”, “Balt­food” un citi. “Paši braucām uz Viļņas tirgu, pirkām kafijas automātus, veļas automātus, termosus, cepurītes. Neviens nepalika bez balvas,” stāsta Ai­vars, bet Egils piebilst, ka ne vienam vien atmiņā trīslitru alkohola pudeles, kuras sponsori dāvināja uzvarētājiem.

“Tad bija ziemas un sniegs. Sponsoru dāvinātais alus sāka sasalt, tad vīri smējās, ka būs alus gailīši,” ar smaidu atceras Egils.

Slēpojums kļuva aizvien populārāks, 500, 800 dalībnieki ik gadu slēpoja apkārt Alaukstam. Lai skatītāji negarlaikotos, gaidot slēpotājus, gan uzstājās dziedātāji, gan snovbordisti rādīja trikus, un tas bija kas agrāk neredzēts.

Tradīcija dzīvoja, Vecpie­balgas vārds skanēja. “Nebija viegli noorganizēt, arī birokrātija sāka prasīt savu. Pagastā nomainījās vara, lai saņemtu atļauju rīkot slēpojumu, prasīja, lai ir līgums ar katru īpašnieku, kura zemes gabalu skars slēpotāja slēpe. Līdz tam to vienkārši sarunājām un problēmu nebija. Katrs iesaistījās par paldies, kādu suvenīru. Viss kļuva aizvien sarežģītāk,” atceras Aivars.

Tā kā slēpojums bija Latvijā pazīstams, trīs gadus rīkošanu uzticēja rīdziniekiem. “Peļņa nesanāca, un viņi atteicās. Tad interesējās madonieši, vēl citi. Ja domā par peļņu, te nav, ko darīt,” saka Egils.

2006.gadā Egils, Aivars, taurenietis Jānis Vīlips, Agris Raugulis no Slēpošanas federācijas un Aivara dēls Uvis nodibināja sporta klubu “Alauksts” un reģistrēja preču zīmi “Apkārt Alaukstam”. Tad rīkotgribētāji, kuri saskatīja peļņu, atkāpās.

Vienas distances slēpojums kļuva par slēpošanas maratonu “Apkārt Alaukstam” ar vairākām distancēm. Slēpojuma rīkošanā iesaistījās Uvis Avens. Var vien domāt, kā būtu, ja viņš to nedarītu.
“Ar Uvi aizbraucām uz Vā­ciju, lai “Apkārt Alaukstam” iekļauj starptautiskajā slēpošanas maratonu sērijā “Euro­loppet”. Mūs uzņēma, un no 2010. gada bijām šajā prestižajā sērijā.    Diemžēl biedru nauda liela, jāuzņem komisāri, viņiem jāmaksā. Organizatoriskās prasības izpildīt varējām, bet ne samaksāt,” pastāsta Aivars.

2011. gada slēpojumā bija līdz šim vislielākais slēpotāju skaits – vairāk nekā 2400. Trīs gadus slēpojumā piedalījās daudzi ārzemnieki. Arī pēdējā bija slēpotāji no Igaunijas, Lietuvas, Polijas.
Klubs neatlaidīgi turpināja tradīciju, nezaudējot pārliecību – ja ne šogad, tad nākamgad sniegs būs, Alauksts aizsals. “Mēs abi jau esam noguruši, tagad slēpojumu rīkot uzņēmies Uvis. Cik varam, palīdzam, bet kļūst aizvien dārgāk, lai izpildītu visas prasības,” saka Egils un uzsver, ka var vien apbrīnot Uvja uzņēmību rīkot “Apkārt Alaukstam”, lai piebaldzēni var lepoties.

Ar lepnumu Aivars un Egils nosauc vien dažus olimpisko spēļu dalībniekus, kuri ne reizi vien piedalījušies slēpojumā: I. Bricis, A. Brice, M. Līduma, I. Cērderštrēma, G. Krūmiņa, I. Spalviņš, R. Zīmelis, E. Pik­sons, J. Hermanis, A. Bogda­novs un citi. Bet Ilmārs Glāzers, Nils Johansons un Ilmārs Jukevics bijuši visu slēpojumu dalībnieki. Aivaram un Egilam jau ir ideja, kādas medaļas viņiem pasniegt 30. slēpojumā.

“Slēpojuma sagatavošana ir liels darbs. Sākām, kad trasē tikai izdzenam sliedes. Tagad trasei jābūt sešus metrus platai. Paši uz caurules piestiprinājām riepas, kvadricikls tās velk un kā rullis veido trasi. Tad nopirkām rievotās caurtekas, kas arī der kā ruļļi.    Piesaistot naudu Eiropas Savienības projektā, klubs iegādājās kvadriciklu, trašu veidošanai ir traktors. Cik dienu paiet, nervozējot par laikapstākļiem, cik gadus darbs nav bijis vējā un slēpojums jāieliek nākamā gada plānā! Vienu ziemu gan, par laimi, sāka līt nākamajā dienā pēc slēpojuma, sniega vairs nebija,” atmiņās dalās Aivars, bet Egils atceras, kā vecpiebaldzēnietes no palaga auduma šuva numuru zīmes, bet viņš ar krāsu zīmēja numurus, kā rezultāti tika pierakstīti ar roku. “Tagad visur čipi,” viņš piebilst.

Kāpēc tieši slēpojums “Ap­kārt Alaukstam” kļuvis par atpazīstamu Vecpiebalgas  zīmolu? Pirms gadu desmitiem tādu tautas slēpojumu bija maz, tagad, ja vien ir sniegs, tiek rīkoti teju katrā novadā.

“Slēpotāji un arī līdzjutēji vienmēr teikuši, ka viņiem patīk braukt uz Vecpiebalgu, jo zina, ka te slēpojums būs labi noorganizēts. Un “Apkārt Alaukstam” var piedalīties, ja vien var uzkāpt un noturēties uz slēpēm,” vērtē Egils un uzsver, ka būtu jocīgi, ja kāds, kurš kaut maz- liet sporto, nezinātu, kur ir Alauksts.