Latvisko vērtību malks jānodod tālāk

“Folklora un atmoda, tas bija tik pašsaprotami,” saka folkloras kopas “Māras bērni” vadītāja Mārīte Šķēle.

Pirms 35 gadiem toreiz Dzērbenes vidusskolā izveidojās interesentu grupa, kurā iesaistījās skolēni, viņu vecāki, vecvecāki. “Tautas dziesmas jau nebija aizmirstas, skolā literatūrā par tām runāja.  Kā skolotāja varēju interpretēt. Atmodas laiks deva iespēju atļauties brīvāk,” atgādina M. Šķēle un uzsver, ka folklorā ikviens var atrast sev dzīvē vajadzīgo, un tas bija svarīgi gan bērniem, gan pieaugušajiem.

“Folklora bija kā brīvības malks,” saka Daina Šmite. Viņa tolaik bija skolniece. “Skolā darbojās novadpētnieku pulciņš. To vadīja skolotāja Spodra Ergarde. Manā dzīvē neaizmirstams bija mūsu brauciens uz Folkloras krātuvi. Pieiet pie īstā Dainu skapja, par kuru vien dzirdēts, redzēt rokrakstos pierakstītās tautasdziesmas, teikas, pasakas, ticējumus. Un viss kādreiz pierakstīts Dzērbenē. Bija iespēja nokopēt. Skolā iegūto bagātību ar roku pārrakstījām vairākos eksemplāros,” atmiņās kavējas dzērbeniete un piebilst, ka uzstāties un runāt tautasdziesmas, stāstīt pasakas bija gan satraukums, gan prieks. Viņa folkloras kopā darbojas no pirmās dienas.

M. Šķēle veidoja programmas. Tās bija kā izrādes, kurās tika izspēlētas latviskās tradīcijas. “Bija vārdiskais materiāls, rotaļu apraksti, nebija melodiju. Paši dainām piemeklējām mūziku. Anita Zvaigzne meklēja melodijas, palīdzēja skolotāji An­dris Sakss, Ingūna Batņa un citi,” atceras “Māras bērnu” vadītāja un uzsver, ka katrs, kurš iesaistījās, to darīja, lai sevi bagātinātu, uzzinātu latvisko. Li­mā­nija Migliniece bija kopā ar mazbērniem un pamudināja iesaistīties arī citas ģimenes. Pir­majā gadā folkloras kopā bija 17 dalībnieki.

“Jāņos gājām pa mājām apdziedāt dzērbeniešus, tas bija pārdzīvojums, kopsaimniecības fermā braucām uz rumulēšanu, uzstājāmies pansionātos un dažādos pasākumos. Un visur mūs mīļi uzņēma. To latvisko spēka malku devām tālāk,” saka D. Šmite.

Pēc desmit gadiem vidusskolas folkloras kopa kļuva par tautas nama kolektīvu “Māras bērni”. Viss turpinājās, tā vienoja paaudzes, tos, kam tuvas latviskās tradīcijas, tēvu tēvu mantojums.

35 gados ne tikai pagastā, arī tālākos kaimiņos kopa priecējusi ar vairāk nekā 30 dažādām tematiskām programmām. Četras no tām balstītas Dzērbenē pierakstītajos materiālos.

Ieva Kazijeva  vadīja Dzērbe­nes kultūras dzīvi, kad Taurenē notika Piebalgas kultūras svētki. “Mums vasarā bija jāatdzīvina Ziemassvētki. Iesaistījām savus bērnus un kopā ar deju kolektīvu “Juveris” izveidojām programmu,” stāsta I. Kazijeva, bet D. Šmite uzsver, ka gadu gaitā “Māras bērniem” daudzi palīdzējuši. Andrejs Grimms, Aus­ma Kaštanova, Ieva Zeidmane, Sarmīte Stērste, Reinis Zaļak­mentiņš gan meklējuši melodijas, gan spēlējuši uzstāšanās reizēs.

“Folkloras krātuvē arī atradām daudzus Dzērbenē pierakstītus spoku stāstus. Rudeņos ir īstais laiks tos atcerēties un stāstīt,” saka D. Šmite, bet piebilst, ka ne tikai pašai, arī citiem no visām visemocionālākā bijusi strēlnieku programma. Tā vairākkārt atjaunota. M. Šķēle uzsver, ka Dzērbenes skolā katrā 11. novembrī ir sadziedāšanās, skolēni un vecāki, vecvecāki – visi kopā dzied strēlnieku dziesmas. Tāpat neaizmirstamas ir četras spēka dziesmu programmas.

I. Kazijeva atceras Alus programmu Jāņos Augstajā kalnā. “Izdziedājām, izspēlējām grauda ceļu līdz krogam. Bija deju kolektīvs “Juveris”, koris “Gau­ja”, dzērbenieši izveidoja savu orķestri. Spēlei pa mājām vācām alus mucas. Viss pagasts bija iesaistīts,” stāsta I. Kazijeva un piebilst, ka folklorā cilvēki meklēja savu piederību, identificējās ar iepriekšējām paaudzēm, mācījās izprast kādreizējo lauku dzīvesveidu, attieksmi pret dabu, darbu.

D. Šmite uzsver, ka “Māras bērnos” izauguši pašas bērni, kuri kolektīvā iesaistīti no agras bērnības. Pēteris bijis bērns krustabās, meita Diāna runājusi tautasdziesmas. Atmiņā, kā Kai­ves estrādē, līstot spēcīgam lietum, meitene pārsalusi runāja dainas un pašai bira asaras.

“Mums ir tāda bagātība – folklora. Varam būt lepni, ka tik daudz pierakstīts Dzērbenē. Daudzas dziesmas folkloras vācējiem dziedājusi Marija Slai­diņa, Leldes Kancēvičas, ku­ra ilgus gadus bija “Māras bērnos”, vecvecmamma. Mums tikai jāturpina pētīt un nodot tālāk,” teic D. Šmite un piebilst, ka diemžēl patlaban ikdienā folkloras kopa ir nelielā sastāvā.

M. Šķēle zina stāstīt, ka 35 gados folkloras kopā skolā bija iesaistījušies 56 dalībnieki, bet tautas namā “Māras bērnos” – 58. “Viņi ir iepazinuši folkloru un to kā vērtību nodevuši bērniem, mazbērniem,” uzsver “Māras bērnu” vadītāja.

I. Kazijeva atgādina, ka nedrīkstam aizmirst latvisko. Viņa, vairākus gadus dzīvojusi So­mijā, vērtē: “Somijā tagad var teikt – reiz bija. Dejoju somu grupā, pirms gadiem tajā bija arī bērni, tagad nav. Pamazām tradīcijas pazūd. Ienāk modernisms, seno folkloru vairs nedzird, to zina tikai vecākā paaudze. Mēs varam lepoties, ka mums folklora ir dzīva. Dzērbe­nes skolā sāku vadīt deju kolektīvu, pretēji daudzu brīdinājumam, ka nebūs atsaucības, redzu, ka bērniem patīk dejot, viņi interesējas par latvisko, vajadzīgs vien vecāku pozitīvs atbalsts.”

D. Šmite dalās pārdomās: “Ģenētiskā atmiņa mums nekur nav zudusi. Kur šodien jaunā paaudze var iepazīt folkloru? Pasākumos, latviskajos svētkos. Bet vispirms ir jāieinteresē atnākt, jādod priekšstats par to. Kas var piesaistīt vairāk kā stāsts par to, ka šī tautasdziesma, spoku stāsts vai rotaļa pierakstīta vietā, kur tu dzīvo. Tā ir iepriekšējo paaudžu mantojums.” Viņa arī atklāj, ka mājās pa rokai stāv 1939. gada    tautasdziesmu krājums. “Kad ap sirdi grūti, palasu. Katrreiz tautasdziesmu rindās atklāju ko citu,” teic D. Šmite, bet I. Kazijeva pastāsta, ka mācās tautasdziesmas un senioram tas ir noderīgi atmiņas treniņam.

Piektdien “Māras bērni” svinēs    darbības jubileju. Ar dziesmām, rotaļām un atmiņām. Katrs no vairāk nekā simts dzērbeniešiem reiz bijis saistīts ar folkloras kopu, un tur, kur reiz smēlies spēka vārdus, vienmēr ir vērts atgriezties.