Raunas pagastmājai 150 gadi

“Tagad gluži pie pilskalna kājām Rauna atkal jaunu audzēkni savā paēnā dabūjusi. Tas ir Raunas jaunais pagasta nams tai placī starp veco pili un baznīcu. Stalta divstāvu ēka, kādu Vidzemē laikam starp pagasta namiem neatradīsi. Zaļais bleķa jumts, īpaši vasarā, to jo pievilcīgu dara. Arī iekšķīga ierikte ir branga. Pagasta valdībai un pagasta tiesai katrai savas īpašas istabas. Liela ļaužu sapulču zāle, septiņas asis gara un tikpat plata. Bez tam vēl rakstu vedēja istabas un citi valsts namā vajadzīgi mājokļi. Nama pakaļpusē branga sēta priekš zirgu piebraukšanas ar desmit pēdas augstu mūri apkārt.

Raunēniešiem gan pūles bijušas ar šā nama uzcelšanu, tūkstošiem naudas un dienas uzupurējot, tik pēc divu gadu darba, p. g . tai 11. oktobrī to varēja iesvētīt. Iesvētīšana beidzās ar viesīgu vakaru pie Ulriha mūzikas. Šis viesīgais vakars bija pirmais Raunas draudzē. Arī vīru kora dziedāšana, kas Raunā jau priekš pāra gadiem apklususi, bija atkal savā senākā spēkā,    dievamžēl laikam tikai uz to dienu.

It sevišķa    pateicība nākas pag. vecākajam Blūmes kungam, kas, šo laiku vajadzības pareizi pazīdams, tām visā spēkā kalpo un ka zem viņa vadīšanas raunēnieši pie tādas krietnas ēkas tikuši, kādas varbūt zem cita kāda pag. vecākaja nebūtu dabūjuši.” (1876. gada 3. marts, laikraksts “Baltijas Vēstnesis”)

“Raunas pagastmāja ir īpaša ar to, ka tā celta kā pagasta nams, un, lai kāda bijusi valsts vara, te vienmēr strādājusi vietējā vara. Tai tikai mainījušies nosaukumi. Ar savu tolaik moderno pagastmāju raunēnieši pierādīja savu varēšanu un arī turību,” saka Raunas Kultūrvē­s­turiskā mantojuma centra vadītāja Ieva Plētiena.

Par 150 gadu seno vēsturi atgādina pati ēka, kas ārēji nav mainījusies. Arī telpās pēc pārbūves iespējami saglabāts vecais. Pirmais zināmais kārtīgais remonts pagastmājā notika tikai pagājušā gadsimta 90. gados.

Vēsturiskais sadzīvo ar mūsdienīgo

“Nezinām, vai no pirmsākumiem, bet 30. gadu fotogrāfijās ir redzami lieli seifi. Viens iemūrēts sienā, otrs stāv stūrī,” stāsta I. Plētiena, bet ilggadējā pagast­mājas darbiniece Ilona Rekm­ane atceras: “Kad mainīja grīdu, vairāki vīri seifu cēla uz dzelzs ruļļiem, lai pārvietotu.” Seifi godam kalpojuši. Tagad tajos glabājas Raunas Kultū­rvēsturiskā mantojuma centra dokumenti.

Pagastmājas darbinieki pastāsta, ka katrs, kurš pirmoreiz ienāk ēkā, ir pārsteigts, kā te sadzīvo vēsturiskās detaļas un mūsdienīgums. Pildiņa durvis ar metāla apkalumiem, koka grīdas, uz otro stāvu ved vecās kāpnes, zālē vecie koka griesti, visā ēkā metru platas palodzes.

“Pirmoreiz  pagastmājā ienācu pa sētas durvīm, pretī vītņu kāpnes. Otrajā stāvā plaša zāle, pirmajā stāvā var iziet pa apli. Vēsturiskais un mūsdienīgais kopā, kā jau Raunā,” saka I. Plētiena.     

Slapja malka un ūdens pumpis pagalmā

Rita Volosova 1975. gadā pagastmājā sāka strādāt par kasieri un 35 gadus, uzņemoties arī citus    papildu pienākumus, te bija viņas darba vieta.

“Kur tagad sarunu telpa un kabinets, bija divistabu dzīvoklis, bet savulaik tur turēti likuma pārkāpēji. Pirmajā stāvā bija bibliotēka un kabineti darbiniekiem. Arī otrajā stāvā bija dzīvoklis, bet abās lielajās telpās gan skolas internāts, gan kādu laiku mācījās 1. un 2. klase,” stāsta raunēniete un piebilst, ka nevar salīdzināt, kādi bija darba apstākļi    tolaik un    ir tagad.   

Padomju laikā ciema padomei naudas nebija un bija jāiztiek, kā ir. “Malkas šķūnīti nevarējām uzcelt, malka stāvēja pagalmā. Kādu laiku arī kurināju krāsnis. Lai aizdedzinātu slapju malku, izmantoju degvielu. Ūdens pumpis bija pagalmā, tad to likvidēja, ar spaini gāju pāri ceļam uz avotu, ūdeni sildīju ar spirāli.    Aizgāju uz pienotavu, dabūju karstu ūdeni, lai varētu izmazgāt grīdas,” atmiņās kavējas Rita un atceras, ka pavasaros pagrabā no pilskalna satecēja ūdens, vasarā ēka bija drēgna, ar dermatīnu apsistās durvis nopelēja.

Ilona Rekmane ciema padomē sāka strādāt dažu gadus vēlāk nekā Rita. Kā kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāju viņu uzrunāja kolhoza partijas sekretārs. “Viņš teica: “Tu esi tāda kārtīga, ne pīpē, ne dzer, tūlīt nāc uz pagastu par sekretāri.” Atrunāties nebija iespējams,” stāsta Ilona un uzsver, ka sākums bija grūts. Atskaišu rakstīšanai rakstāmmašīnu pati nesa no kolhoza kantora. Kādu brīdi, kad ciema padomes priekšsēdētāji mainījās, izpildvaras pienākumus pildīja tikai Ilona un Rita.    Raunā tajā laikā bija 4600 iedzīvotāju un 42 ciema padomes deputāti. Katram pa pastu bija jāizsūta lēmumu projekti, uzaicinājumi uz sēdēm.

“Telpas nemājīgas, pavasaros dzīvojāmies ar vilnas zeķēm kājās, augstpapēžu kurpes zem galda. Kad redzējām, ka pa taciņu kāds nāk, tā zeķes nost un kurpes kājās. Pašas mazgājām aizkarus, krāsojām grīdas. Negals bija ar pelēm. Tās ne tikai skraidīja pa aizkariem, iemanījās ielīst somās un, ja bija maizīte, pagrauzt,” atmiņās kavējas Ilona.

Kādu laiku viņa bija arī dzimt­sarakstu nodaļas vadītāja. “Padomju gados laulību ceremonijas notika priekšsēdētāja kabinetā, kur tagad strādā pagasta pārvaldniece. Kaktā nolika ģerboni, karogu. Visiem viesiem vietas nepietika, pārējie centās klausīties blakus telpā. Miliča kabinetā līgava sapucējās, gaitenī bija neliels spogulis. Padomju gados priekšsēdētājs lasīja oficiālo tekstu, es dzeju. Lielākās laulību ceremonijas notika kultūras namā,” atceras Ilona un uzsver, kad tika ierīkota jaunā laulību zāle, bija prieks uzņemt jaunlaulātos un viesus.
 

Darbinieki paši rūpējās arī par pagastmājas apkārtni.

Līdz pat 90. gadiem tolaik vietējās varas mājā, kurā notika arī mācības skolēniem, bija viena sausā tualete – koka kaste ar caurumu. Vairākas reizes dienā darbinieces tajā iebēra hloru. Skolēni starpbrīžos pa kāpnēm skrēja lejā, ka skanēja visa ēka.

“Tagad atceroties grūti iedomāties, ka tādos apstākļos strādājām,” saka R. Volosova un piebilst, ka gadu gaitā pagastmājas apkārtne kļuvusi aizvien skaistāka. Tā mainījās jau tad, kad nojauca veco koka māju blakus, kur kādreiz bijusi frizētava, pirts, dzīvojusi vecmāte.

Ja dara, tad kārtīgi

Pārmaiņas pagastmājā sākās, kad par pagasta padomes priekšsēdētāju kļuva Andris Neimanis. “Kad viņš izstaigāja māju, ieraudzīja tualeti, tikai noteica: “Ar to arī sāksim, lai ir kā pie cilvēkiem.” Un sākās pagastmājas pārbūvē. Būdams celtnieks, viņš darīja mērķtiecīgi, soli pa solim. Darbiniekiem vairākus gadus nebija prēmiju, visa nauda tika ieguldīta remontā,” stāsta Rita.
   

Otrajā stāvā tika ierīkota skaista un mājīga laulību zāle, sava telpa arī jaunajam pārim. Blakus zāle lielākām sanāksmēm un izstādēm. Kur iepriekš bija dzīvokļi, tapa darba telpas grāmatvežiem. Pirmajā stāvā darbiniekiem iekārtoja mūsdienīgus kabinetus. “Pirms katra darba priekšsēdētājs apvaicājās, kā būtu labāk, kā ērtāk,” stāsta I. Rekmane.     Ierīkoja centrālo apkuri, kurtuvi izveidoja pagrabā. Vēlāk labiekārtots pagastmājas pagalms, ierīkots bērnu rotaļu laukums, sakārtota blakus ēka, kur ir garāžas.    

“Kad pie mums atbrauca citu pašvaldību vadītāji, viņi bija pārsteigti, klusēja, redzot, kāda Raunā ir pagastmāja,” saka I. Rekmane. Viņa paš­valdībā nostrādāja līdz 2004. gadam.   “Visos laikos pagast­māja bijusi tā, kur cilvēki nāk noskaidrot to, ko neizprot, nāk pēc padoma un palīdzības, kārtot dažādas lietas, pasūdzēties. Nekas 150 gados nav mainījies. Raunas centrā nevar nepamanīt pagast­māju, kurā vienmēr darbojusies vietēja vara: pagasta valde un pagasta tiesa, ciema izpildkomiteja, pagasta padome, novada dome, tagad Smiltenes novada pašvaldības Raunas pagasta pārvalde,” saka I. Plētiena.       

Izmantoti pirms simts gadiem

Raunas pagasta nams savā 150. darbības gadā saņēmis īpašu dāvanu. Raunas Kultūrv­ēsturiskā mantojuma centra vadītāja Ieva Plētiena uzmanīgi no kastītes izņem divus zīmogus.

“Tas ir Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa pagasta zīmogs, 19. gs. beigas – 20. gs. sākums. Otrs ir Pils–Raunas pagasta tiesas zīmogs, 19. gs. beigas – 20. gs. sākums,” viņa ar lepnumu saka.    

Zīmogi cauri dažādiem laikiem un varām glabājušies turpat Raunā. Muzejam šos vēsturiskos priekšmetus nodevusi Grīviņu ģimene. “Kā zīmogi nonākuši ģimenē, paši neko sīkāk nezina. Pirms tam mājā dzīvoja radinieki, Zālīšu ģimene,” pastāsta I. Plētiena. Interesējoties, vai Zālīši bijuši kā saistīti ar pagastmāju, viņa 1919. gada “Cēsu apriņķa strādnieku deputātu padomes ziņotājā” atrada  informāciju, ka raunēnietis Kārlis Zālītis  apsūdzēts un tiesāts, ka vācu laikā darbojies kā policijas desmitnieks un atbruņojis bezzemniekus.

“Tas bija Stučkas valdīšanas laiks, padomju terors. Var spriest, ka Kārlis Zālītis bijis saistīts ar policiju, tātad arī vietējo varu. Viņam tika piespriesti sabiedriskie darbi. Varbūt gribēja paglābt zīmogus, varas tolaik bieži mainījās. Īstenību nezinām,” stāsta vēsturniece. I. Plētiena uzsver, ka dāvinātie zīmogi ir liels pārsteigums. “Tie gadu desmitus glabāti. Šodien kaut ko tik senu iegūt krājumā ir liels retums,” teic raunēniete.