Pasaules čempione Tīna Graudiņa Cēsīs

Cēsīs viesojās 2025. gada pasaules čempione pludmales volejbolā Tīna Graudiņa, kura titulu kopā ar Anastasiju Samoilovu izcīnīja Austrālijā novembra beigās.

Par šo panākumu abas novērtētas arī Latvijas “Trīs zvaigžņu balvas 2025” ceremonijā, kur saņēma balvu nominācijā “Gada sporta mazā komanda”.

Pateicoties sporta kluba “IVI” iniciatīvai, T. Graudiņa ieradās Cēsīs, kur tikās ar pilsētas Sporta skolas audzēkņiem un citiem interesentiem. Sanāca kupls pulks, bija iespēja uzdot jautājumus, nofotografēties, iegūt čempiones autogrāfu. Viešņa bija atvedusi pasaules čempioņu kausu, zelta medaļu, arī Trīs zvaigžņu balvu, katram bija iespēja šīs trofejas paturēt rokās, apskatīt tuvumā.

Augstākais sasniegums

T. Graudiņa, kuras dzimtā pilsēta ir Jūrmala, pastāstīja, ka sportiskās gaitas sākusi kā peldētāja, tenisiste, vieglatlēte: “Peldēšana nepatika, jo nevarēju elpot, kā gribu. Pārgāju uz tenisu, patika, bet spēle nevedās tik labi, kā gribēju. Tenisā jābūt ļoti spēcīgam psiholoģiski, jāprot kontrolēt sevi, tur iegūtais man palīdzēja pludmales volejbolā, ar ko sāku nodarboties 13 gadu vecumā. Jau pirms tam trenējos arī vieglatlētikā, ko turpināju līdz 18 gadu vecumam. Treniņi vieglatlētikā iemācīja pareizi skriet, lēkt, kad aizgāju uz volejbolu, skrēju ātrāk un lēcu augstāk par citām meitenēm. Domāju, vieglatlētika būs mans sporta veids, tomēr izvēlējos volejbolu.”

Viņa atzina, ka pasaules čempionu tituls ir karjeras augstākais sasniegums, mērķis, tas nācis ar ļoti daudziem treniņiem, sacensībām un arī nedaudz veiksmes: “Visaugstākajā līmenī spēlējošie trenējas daudz, visi ir spēcīgi, visi māk ļoti labi spēlēt volejbolu, un ir jautājums, kas atšķir uzvarētājus no tiem, kas izstājas ātrāk. Viss notiek galvā, kā sportists spēj tikt galā ar zaudējumiem, ar problēmām, kas rodas laukumā, kā spēj sevi motivēt. Mums šoreiz izdevās būt pareizajā mentālajā gatavībā, treneris bija mūs lieliski sagatavojis. Bijām nofokusētas, mērķ­t­iecīgas, bet spējām arī izbaudīt un plūst cauri procesam, kas sau­cas – volejbola spēle. Bieži spēle neizdodas, jo ir pārāk liels sasprindzinājums. Prasme atslābināties, izbaudīt spēli, tajā pašā laikā ļoti nopietni uzņemt to, ko dari, nāk ar laiku.”

Būt profesionālim 24/7

Stāstot par ikdienu, volejboliste norādīja, ka nedēļā piecas dienas pēc kārtas ir divi treniņi dienā, izņemot sestdienas un svētdienas: “Piektajā dienā jūtos drausmīgi, ļoti piekususi, bet tieši piektā diena ir vissvarīgākā. Ja tajā spēj koncentrēties un izdarīt visu, kā vajag, tas palīdz sacensībās, kas parasti ilgst četras piecas dienas. Tāds treniņu režīms dod pārliecību, ka arī piektajā turnīra dienā varam labi spēlēt, un pasaules čempionāts bija tam pierādījums.”

Jautāta, cik smagi nāca tituls, viņa atzīst, ka patiesībā nemaz nebija tik grūti: “Pēc turnīra abām bija sajūta, ka visi faktori, kuri var palīdzēt, arī palīdzēja. Nebija tā, ka spēlējām daudz labāk nekā parasti, vienkārši katru spēli nospēlējām tik labi, cik varējām, un mūsu labākā spēle ir tāda, ka varam uzvarēt pasaules čempionātu. Ja citos turnīros neizdodas parādīti stabilitāti, vienai labai spēlei seko ne tik laba, šoreiz katru spēli nospēlējām labākajā līmenī, tas atnesa uzvaru!”

T. Graudiņa atklāja, ka pasaules čempionātā vissīvākā spēle bija pret amerikānietēm ceturt­daļfinālā, jo viņas nekad nebija izdevies uzvarēt. Iepriekšējās spēlēs pret šo ASV duetu pat nebijis nekādu variantu uz uzvaru, bet pasaules čempionātā abām bija ticība, ka šoreiz būs uzvara.

“Bija pārliecība, ka zinām pareizo stratēģiju, zinām, kas jādara, lai uzvarētu, un to arī realizējām. Tas apliecina, ka dažkārt ir labi iet uz spēli kā zaudētājam, jo zaudētāji ir tie, kuri maina spēles stratēģiju, kaut ko uzlabo nākamajai spēlei. Ja esi uzvarējis, nākamajā spēlē neko nemaini, jo esi taču vinnējis. Bijām gatavas arī zaudēt, tas neuzlika pārāk lielu spiedienu pašām uz sevi,” stāstīja volejboliste.

Izskanēja arī jautājums, kā viņa pavada brīvo laiku, atbilde bija ļoti neparasta: “Profesionāls sportists strādā 24 stundas diennaktī. Jā, man treniņi dienā ilgst tikai trīs stundas, pārējā laikā guļu mājā, bet atpūta ir daļa no mana darba. Es nedrīkstu staigāt pa pilsētu, iet pārgājienos, man jāatpūšas, jo treneris sagaida, ka nākamajā dienā uz treniņu ieradīšos maksimāli atjaunojusies, gatava trenēties ar simtprocentīgu atdevi. Tāpēc laikā, kad ir piecu dienu treniņi, brīvajā laikā mājās lasu grāmatas, skatos seriālus, sazinos ar draugiem, bet no mājas ārā īsti neeju. Dažkārt jautā, vai šādā ritmā neuznāk apā­tija. Nenoliegšu, laikā, kad treniņu ritms iet pāris mēnešu, nav sacensību, ir garlaicīgi, tāpēc svarīgi atrast vēl kādu nodarbošanos, man lielu daļu paņēma mācības, kas palīdz izturēt.

Tāds īsts brīvais laiks ir tagad, kad nav treniņu, kad ir starpsezona. Tad varu braukt apkārt, darīt daudz ko citu. Kad atsāksies treniņi, būs jāatgriežas iepriekšējā ciklā.”

Uzticēties komandas biedram

Uz “Druvas” jautājumu, cik svarīgi tikties ar jauniešiem, T. Graudiņa teica, ka viņai vienmēr prieks atbraukt uz Cēsīm, jo te ir sportiski, jauki cilvēki: “Šādas tikšanās, lai stāstītu par saviem panākumiem, ir kā turpinājums svinībām sakarā ar titula iegūšanu, otrkārt, tā ir daļa no profesionāla sportista darba. Runāt ar jauniešiem, iedvesmot viņus, nodot zināšanas tālāk ir mans pienākums, jo savulaik, kad pati biju jauniešu sportā, tādu atbalstu saņēmu no pieredzējušajiem.

Ir svarīgi, lai jaunieši redz, ka arī Latvijas iedzīvotāji var gūt visaugstākos panākumus, un tam nav jābūt tikai sportā, to var paveikt jebkurā jomā.”

Lūgta minēt trīs svarīgākās lietas, kas vajadzīgas, lai būtu labs sportists, viņa norādīja, ka, pirmkārt, jābūt ļoti lielam gribasspēkam, nekad nedrīkst padoties. Otrkārt, jāspēj izbaudīt to, ko dari, proti, jābūt priekam par savu izvēli. Treškārt, disciplīna, spēja iet katru dienu uz treniņu, visu pārējo noliekot malā.

Jaunie sportisti vēlējās arī zināt, kā rīkoties, ja spēle nevedas, kā cerēts. T. Graudiņa dalījās pieredzē: “Ja mums spēle neiet pēc plāna, viena otrai pasakām, jā, iet slikti, ko varam darīt, lai to mainītu. Mēs problēmu cenšamies sadalīt sīkās daļās, nevis skatīties uz visu kopumā, bet padomāt, kur pieļāvu kļūdas, piemēram, servē, un censties mainīt tieši šo elementu. Vai redzam, ka pretinieces visu laiku izmanto kādu konkrētu izspēli, tad cenšamies to neitralizēt. Šādi, sadalot problēmu sīkās daļās, vieglāk izmainīt spēles gaitu.

Arī spēles pārtraukumos cenšamies savā starpā runāt pozitīvi, pat ja nesekmējas. Pozitīvais ļauj koncentrēties uz labajām lietām, tas ļauj tikt uz priekšu. Ir svarīgi uzticēties komandas biedram, un, ja zināsi, ka viņš darīs visu, lai uzvarētu, par pārējo nevajag uztraukties.”

Stāstot par saviem mērķiem, Tīna Graudiņa norādīja, ka mērķis ir uzlabot savas spējas sportā un būt laimīgai, spēlējot volejbolu: “Mans mērķis nav medaļas, tas ir ārējais mērķis. Ja es uzstādīšu savus iekšējos mērķus – kļūt labākai, izbaudīt volejbolu -, ārējie mērķi atnāks paši.”