Kādēļ cilvēka dabā tā iekārtots, ka vienmēr, nu gandrīz vienmēr, kārojam pēc tā, kā mums nav, un piemirstam novērtēt to, kas mums ir. Tas attiecas gan uz mūsu dzīvi, gan plašākā kontekstā veroties uz valsti, politisko iekārtu, pat klimatiskajiem apstākļiem. Jau bērnībā mazie ķipari noskatās uz savu biedru rotaļlietām un nereti vien izskan teikums: „Es arī gribu tādu mašīnīti, kāda ir tam puikam!” vai arī „Bērnudārzā meitenēm ir ļoti skaistas lelles… es arī tādas gribētu!” Un ar šiem pirmajiem salīdzinājumiem maisam gals ir vaļā, līdzīgi teikumi izskan visu dzīvu. Viengad sakām – jā, Latvijā ir pārāk auksts un lietains, bet citugad sūrojamies, ka ir ļoti karsts un klimatiskās pārmaiņas izjauc visu ierasto, jo tagad pārāk ilgi karstā sezona, dēļ karstuma cieši dārzi, izkalst meži. Tāpat ir arī ar politiku. Vai maz kādreiz esam teikuši, ka mums kāds politiskais spēks patīk? Vai ir kāda no partijām, kura iztikusi bez vēlētāju dusmām un nosodījuma? Neko nesaku – it bieži politiķi kritiku arī ir pelnījuši. Tomēr gribu teikt, ka, šķiet, jau mūsu audos ir ieaudusies kritika un nepatika pret politiku. Vienmēr šķiet, ka kādi citi, kuru nemaz nav, būtu labāki, bet, ja būtu, vai tā tiešām būtu? Viena lieta ir laika apstākļi, politika, lelles, mašīnas, bet pavisam cita un daudz nozīmīgāka ir sliktais paradums kritizēt arī pašiem savu dzīvi. Sakot, ka klājas slikti, ka ir tik daudz raižu un problēmu, ka pietrūkst šā un tā, man šķiet, vajadzētu tomēr padomāt… Padomāt, vai tā tiešām ir… Savā ziņā esam čīkstētāji. Nezinu, vai būtu korekti teikt – čīkstētāju tauta, lai gan dažkārt tieši tā arī gribas teikt. Nekas nekad nav labi.
Tikai tad, kad patiešām viss sagriežas kājām gaisā, bieži vien daudzi apjauš, cik bagāti viņi bijuši – gan saistībā ar ģimeni, darbu, vidi, arī valsti. Gribētos, lai pārstājam čīkstēt, lai novērtējam to, kas mums ir, un lai uz dzīvi skatāmies pozitīvāk! Tad tā arī būs labāka. Māra Majore – Linē
Komentāri