Tā var teikt par daudz ko mūsu valstī, turklāt diemžēl arī par pašu svarīgāko – medicīnas pieejamību.
Kāda draudzene sociālajos tīklos šonedēļ ievietojusi pārdomas, jautājot – kur mūsu valstī bērniem ir bezmaksas medicīna? Ak, jā, ir gan… Ja bez maksas, tad pagaidiet sešus mēnešus rindā. Ja par maksu – lūdzu, kad vēlaties! Ko dara tie vecāki, kuri nevar par maksu savam bērnam nodrošināt palīdzību? Skumji… Vai drīzāk – nožēlojami.
Jāpiekrīt šim viedoklim, domājot kopumā par medicīnas pakalpojumu pieejamību valstī. Šajā gadā vairākkārt nācās saskarties ar situāciju, kad kāda veselības izmeklējuma dēļ tiek piedāvāts gaidīt rindā no mēneša līdz pat četriem, pieciem. Ja ir nauda, tad to var izdarīt ātrāk, taču ir šis pats jautājums, cik daudz cilvēkiem ir lieki vismaz simt latu, kas nepieciešami ārpuskārtas speciālistu vai izmeklējumu samaksai.
Jebkurā valstī tieši sociālajam un medicīnas pakalpojumam būtu jābūt prioritātei. Ja valstī ir veseli un sociāli nodrošināti cilvēki, tad varam runāt par to, ka cilvēki var normāli dzīvot, strādāt un veidot ģimenes. Tāpat darba devēju pienākums ir nodrošināt sava uzņēmuma darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises un pat dzīvības apdrošināšanu. Šis pats jautājums tika aizskarts, kad runāja par Zolitūdes traģēdijas cilvēkiem, kuri gāja bojā. Uzņēmumā apdrošināšana bija nodrošināta teju tikai administrācijas darbiniekiem, bet ne pārdevējiem. Taču laikam jau dzīvojam laikā, kad jāsaprot, ka par veselību varam parūpēties tikai paši. Jo ne darba devējam, ne valstij īsti nerūp tas, kā slimības gadījumā ļaudis tiks galā.
Tad nu domājot par nepieejamo medicīnas pieejamību valstī, jāvēl katram un visiem laba, stipra veselība nākamajā gadā. Tad arī būs spēks gūt panākumus darbā un citās dzīves jomās. Liene Lote Grizāne
Komentāri