Varbūt tā kāda neizskaidrojama nejaušība, bet šoruden gailenes smaržo pēc bezdelīgactiņām. Vai tā satiekas pavasara pļavu ziedēšana un rudens mežu bagātība? Varbūt putni, dodoties silto zemju ceļā, tā atgādina, ka drīz, pavisam drīz, no ligzdām izlidos pēdējie bezdelīdzēni, aizskries pasaulē, lai atgrieztos un savam priekam raudzītos uz gaiši violetajiem ziediņiem. Kādreiz tie ziedējuši katrā grāvmalā, tagad katru gadu sastopami aizvien retāk. Iemesls prozaisks – bezdelīgactiņai patīk vietas, kur zeme tiek kustināta. Latvijā laukos aug krūmi, grāvji jau sen aizauguši, mazajai puķītei nav kur dzīvot.
Pasauli tur noteikta kārtība. Tā bijis, kopš tā pastāv, un tikai viens radījums sistēmā grib ieviest savu kārtību. Brīžam cilvēkam izdodas, brīžam ne, sākumā neizdošanās rada spītu, vēlāk apnīk un tiek atmests ar roku. Lai, iespējams, pēc nemaz ne ilga laika, kāds vēlreiz darītu to pašu muļķību. Un atkal vieni teiktu – pareizi, bet citi to saukātu par muļķa darīšanu. Dabai pretī stāties, jaukt, kaut ar mērķi uzlabot, nav prāta darbs. Lai kāds tas arī neliktos, tā ir tā reize, kad ieguvums būs lielāks, ja nedarīs.
Laikam tieši tā, bet, protams, gudrākiem vārdiem, problēmu nerisināšanu, vispirms jau neredzēšanu, attaisno visdažādākās valsts institūcijas. Katra, pat visniecīgākā, reforma tiek norieta un aizraidīta uz kaimiņu māju vēl pirms par to vispār radusies kaut vissīkākā nojausma. Un traģiskākais – to dara izglītoti, arī inteliģenti cilvēki. Kā viņos neieklausīties? Gribas jau kāda prātam ticēt. Lai pēcāk viltos. Jo…visu nosaka bizness, personīgā ieinteresētība un labums.
Nav vērts mēģināt saprast, kāpēc Latvijā mums tā neiet. Nepilni divi miljoni iedzīvotāju taču varētu dzīvot mīlestībā un saticībā, veidot savu valsti kā paradīzes stūrīti, bet kaut kā neiznāk. Atliek paklausīties, kādas tik cilvēkiem nav idejas, bet, ja viens tās īstenot nevari, atliek vasarā sēdēt pie salauztām ragavām un lamāt visus, kas apkārt un tuvumā. Tā vien šķiet, ka kaut kas ģeogrāfiskajā vietā – Latvija – ir ieklemmējis. Kā tādai bezdelīgactiņai cilvēkam nav kur dzīvot, jo apkārt pamazām vien kāds ieslīkst apātijā, kāds cits pašapmierinātībā, vēl cits nolemtībā. Un nav, kas tās lietas, darbus, idejas kustina, tāpat kā zemīti, lai bezdelīgactiņa var iesēties.
Bezdelīgām viss skaidrs – salidos, izlidos, aizlidos, atlidos. Katram lidojumam savs gadalaiks. Bet kā cilvēkam dzīvot bez pasaules kārtības noteiktā ritma? Un ja vēl ideju bīdītājam kāds nenoguris čukst ausī – tāpat nekas neiznāks, nav vērts, ko mokies, ja par kādu izdošanos vai veiksmi tiek vien sāji smīnēts.
Vispār jau vasara esot cauri. Dažs teiks – sāksies mierīgāka ikdiena, cits savukārt jau žēlojas, jo vakar beidzās atvaļinājums. Arī tā ir pasaules nolikta lietu kārtības izpratne – kas vienam labi, otram nebūs nekad. Jālaiž tās klemmes vaļā, gan taču kāds, vienalga neveiksmes, bezcerības vai mīlestības ķertais, to vezumu, kurā sakrautas idejas, kur glabājas veiksmes formulas, pratīs atrast tieši sev piemērotāko. Tā vienkārši būs. Sarmīte Feldmane
Komentāri