Ir teiciens – aizrautība ir lielākā pasaules vērtība. Tā spēj paveikt daudz vairāk nekā nauda, vara un ietekme.
Ar nopūtu noraugos uz cilvēkiem, kuri pasaules jezgā un skrējienā ir sevi pazaudējuši, nedara to, ko sirds liek. Mācās vai strādā tikai ķeksīša pēc, jo redz – sabiedrībā tā ir pieņemts. Ģimene un skola skubina, galvenais, ka aizej kaut kur mācīties, jo tā visi dara. Apkārtējie piekodina, strādā tādā darbā, kur labi maksā, ja ne, tad mūc prom no Latvijas! Ja te, tad galvenais, lai darbs ir Rīgā, tad jau mazāk svarīgi, esi baņķieris vai pārdevējs pie letes. Jo, redz, skaitās, ka dzīvot lielpilsētā ir prestiži – var baudīt plašu kultūras dzīvi, būt notikumu virpulī. Nebūt ne. Patiesībā mazpilsētā nebūt nav sliktāk kā galvaspilsētā, kur katra diena jāpavada stresā, kā laikus nokļūt darbā, kā pagūt nokārtot citas darīšanas. Turpretī te, mazpilsētā, 20 minūšu laikā kājām var nokļūt paredzētajā galamērķī.
Visa pamatā ir attieksme. Ar sajūsmu uzklausu tos stāstus, kad cilvēki pēc steidzīgas, nogurdinošas dzīves pilsētā ir atgriezušies laukos, lai īstenotu savus sapņus un ieceres. Tā izveidota trušu ferma Priekuļu novadā, aitu ganāmpulks Vecpiebalgas novadā, atjaunotas daudzas senču mājas un sakoptas aizaugušas zemes platības, līdztekus tam atgriežot dzīvību attālākos pagastu nostūros.
Ir svarīgi ikdienas ceļā sastapt aizrautīgus cilvēkus, kas ar prieku veic savus pienākumus un dzīvo tur, kur jūtas vislabāk. Tos varam sastapt, piemēram, tirgus laukumā, kur tantiņas pārdod noadīto zeķu pārus, pirmos izaudzētos sīpollokus un stādus vai mājās gatavotus kūpinājumus. Fotosalonā, kur pretim smaida aizrautīgs fotogrāfs. Tāpat arī Narvesen kioskā Valmierā, kur darbiniece ar aizrautību stāsta par savu darbavietu, uzsmaida katram klientam un novēl labu dienu nevis tāpēc, ka tā pieņemts, bet no sirds. Gribas pieminēt arī Cēsu veikala Supernetto apsargu, kurš pircējiem iesaka labākās pārtikas preces, kuras pats izmēģinājis, nevis nocenotās vai tās, kuras vajadzētu pēc iespējas ātrāk pārdot. Tajā pašā laikā citā veikalā atrodas pārdevējas, kuras, redzams, klientu apkalpo ar sakostiem zobiem, ar domu – kaut ātrāk beigtos darbadiena. Kurš gan nav sastapis nīgru autobusa šoferi, kurš negrib pieņemt sīknaudu, īgni paskatās uz pasažieri un, ko tur noliegt, cilvēkam oma tad sabojāta uz visu dienu. Skumji raudzīties, ka daudziem ir pārāk maz ticības un paļāvības saviem spēkiem, bailes par neizdošanos. Taču tiem, kas seko savai sirdsbalsij, parasti viss izdodas. Ilze Fedotova
Komentāri