Šajā vasarā, staigājot pa pilsētu, esmu secinājis, ka Cēsis tikušas pāri kritiskajam punktam un sākusies pilsētas atdzimšana. Šo atziņu apstiprināja portālā arterritory.com lasītais par Cēsīm, kas sākas ar vārdiem: “Pretēji vietējo apgalvotajam, Cēsis tomēr neminstinoties var dēvēt par dzīvīgu pilsētu.” Un tā arī ir. Ja kāds vēl grib apgalvot, ka pilsētā nekas nenotiek, iesaku ielūkoties Cēsu pašvaldības mājaslapā atrodamajā pasākumu kalendārā, kur vasaras piedāvājums tik garš, ka vajag laiku, lai to tikai izlasītu.
Arvien biežāk nākas dzirdēt, ka uz Cēsīm pārceļas aktīvi cilvēki, ka atgriežas cēsnieki, kuri grib darboties dzimtajā pilsētā. Tas viss liecina, ka pilsēta atdzimst.
Cēsu iepriekšējā augšupeja bija, gatavojoties pilsētas 800 gadadienai, tad pilsēta bija uz viļņa, viss attīstījās, bija rosība. Laikam jau nereti pēc kāpuma nāk bedre jeb, kā saka zolmaņi, pēc zoles nāk krišana. Piedevām valstī sākās krīze, kas procesus piebremzēja, lai neteiktu, pat apturēja. Tad tiešām bija brīdis, kad varēja piekrist teicienam, ka Cēsīs nekas nenotiek. Tagad tā ir vakardiena. Lai arī atdzimšanas process bija ilgs un smags, un patiesībā tas vēl joprojām ir pašā sākumā, manuprāt, tagad tas ir neatgriezenisks. Te lielākais nopelns tiem aktīvajiem un radošajiem uzņēmējiem, kuri saskatīja pilsētas potenciālu un bija gatavi atvērt kafejnīcas, citu biznesu. Tagad arī vairs par vecpilsētu nevar teikt, ka tā ir mirusi, kā pirms gadiem trim četriem. Ir kafejnīcas, ir cilvēku plūsma. Laikam jau bija jāsasniedz tā kritiskā masa, pēc kuras process virzās uz priekšu daudz vieglāk un neapturami.
Arī Cēsu dēvēšana par kultūras galvaspilsētu nav tikai tukša runāšana vai gaisa piļu būvēšana. Cēsu mākslas festivāls, jaunā Vidzemes koncertzāle ar plašo piedāvājumu, nule atvērtais Pasaules latviešu mākslas centrs, mākslinieku rezidenču centrs Ruckas muižā, tie ir nopietni pieteikumi, lai mākslas un mūzikas cienītāji iegrieztos Cēsīs atkal un atkal. Šie objekti savukārt arī citus aktīvi radošos atved uz Cēsīm, lai viņi nāktu ar savu piedāvājumu, redzējumu. Jau dzirdēts par jaunām iniciatīvām, kas varētu tapt Cēsīs un piesaistīt atkal jaunus interesentus. Un arvien vairāk rīdzinieku un citu pilsētu iedzīvotāju Cēsis izvēlas par savu dzīvesvietu, veidojot te arī savu uzņēmējdarbību, veicinot pilsētas attīstību.
Ir jauki siltā vasaras vakarā pastaigāt pa parkiem, ielām, piesēst kādā kafejnīcā un palūkoties uz atdzimstošo pilsētu. Protams, te nebūs tāda dzīvība kā Vecrīgā, bet tas arī nav nepieciešams. Cēsis veidojas par mazu, skaistu un dzīvīgu mākslas pilsētu, uz kuru kaut reizi gadā gribētu atbraukt ikviens Latvijas iedzīvotājs un kuras vārds izskan arī ārzemēs. Tikai mums pašiem, vietējiem, jānotic, ka pilsēta atdzimst, un tad šis process būs vēl ātrāks! Jānis Gabrāns
Komentāri