“Izlasīju “Druvā” par adrenalīna ķeršanu, ar auto slidinoties par ceļiem, laukumiem, bet pie mums, Jaunraunas pusē, to var dabūt vienkāršāk. Ja kāds grib ķert adrenalīnu, lielā vējā iesaku izbraukt cauri Jaunraunai pa to koku aleju. Vai arī tad, kad tie pamatīgi piesnieg, jo šie koki ir tik veci, ka nav prognozējams, kad kāds zars lūzīs un uzkritīs uz mašīnas. Laikam jau, kamēr nenotiks kāds traģisks negadījums, nekas tur nemainīsies.
Un vēl, personīgi man nākas tikt pie šādas adrenalīna devas, pilnīgi negribot, un tur vainojami kaimiņu suņi, kuri brīvā vaļā skraida pa apkārtni. Dažkārt man pat līdz pastkastīte ir bail iet, lai paņemtu “Druvu”, ja redzu, ka suņi ir turpat netālu. Dažkārt šādi pat netieku uz autobusu, un bijis gadījums, kad kāds no tiem ieķeras kājās. Nekāda runāšana nelīdz. Kāpēc vieni turpat netālu var savējos suņus turēt piesietus vai vadāt siksnā, bet citiem viss vienalga, palaiž savā vaļā, lai skrien,” pārdomās dalījās kāda Jaunraunas iedzīvotāja.
Komentāri