Komunistiskā okupācijas režīma upuru piemiņas siena Cēsīs papildināta ar divām plāksnēm, uz kurām lasāmi nacistiskās Vācijas okupācijas režīma nogalināto ebreju vārdi. Var teikt, ka pirmo reizi kopš valsts neatkarības atgūšanas Cēsīs tika pieminēta holokaustā iznīcinātā Cēsu ebreju kopiena.
Plāksnes atklāja aizvadītajā sestdienā. Lasāms, ka nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941.gada holokaustā tika nogalināti aptuveni 200 Cēsu pilsētas un apriņķa ebreji. Līdz šī gada novembrim izdevies apzināt vien 41 nogalināto, lai gan zināms, ka holokaustā iznīcināta gandrīz visa Cēsu ebreju kopiena.
Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” atbalsta fonda pārstāve Elīna Kalniņa saka, ka izdevies apzināt vien nelielu skaitu to, kuri savulaik piederēja Cēsu ebreju kopienai: “Mēs gandrīz neko nezinām par viņu dzīvēm, un gandrīz neiespējami kaut ko vairāk uzzināt. Pēc 78 ignorances un aizmirstības gadiem mūsu vietējā sociālajā atmiņā nav saglabājies tikpat kā nekas. Skumji, ka tā noticis, jo arī šie cilvēki dzīvoja šajā pilsētā, sauca to par savām mājām, viņi te strādāja, veidoja ģimenes, tajās dzima bērni, viņi tos audzināja, viņiem bija nākotnes sapņi.”
Novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzrunā teica paldies Borisam Sandleram, kurš pirms apmēram diviem gadiem nācis ar ideju turpināt piemiņas plākšņu sienu Cēsīs, Pils ielā 12: “Tagad atvērta daļa no vēstures, kas līdz šim nav izpētīta. Ir svarīgi, ka turpinām pētīt gan Latvijas, gan Cēsu vēsturi, ka varam mūsu jaunatnei par to pastāstīt.”
B. Sandlers “Druvai” norādīja, ka pateicīgs E. Kalniņai par šīs ieceres realizāciju, bet viss sācies no viņa mazmeitas pētījuma par ebreju kopienu Cēsīs, par kuru arī viņam nekas neesot bijis zināms. Viņš palīdzējis mazmeitai, kopā devušies uz arhīviem, rūpīgi pētījuši 1935.gadā tautas skaitīšanas datus, citus dokumentus, kas ļāvuši saprast Cēsu ebreju kopienas aprises, un pilnīgi droši zināms, ka ap 1935. – 1937.gadu pilsētā dzīvojuši nedaudz vairāk kā 200 ebreju.
“Šis ir pirmais pētījums par ebreju kopienu Cēsīs, ceru, ka tas turpināsies, lai gan esam sapratuši, ka informāciju iegūt ļoti grūti, šķiet, šie 41 cilvēka vārdi pagaidām ir maksimums, ko var noskaidrot,” atzina B. Sandlers.
Pētījuma uzsācēja Anna Katrīne Sandlere pastāstīja, ka sākotnēji tas bijis viņas zinātniski pētnieciskais darbs ģimnāzijā, taču izaudzis par veselu pētījumu divu gadu garumā: “Kad sāku darbu, nedomāju, ka pētniecība būs tik apjomīga, ilga un interesanta. Sākumā pat nezināju, vai kaut ko izdosies atrast. Grūti nācās iegūt informāciju, bet, jo vairāk atradu, jo vairāk gribēju turpināt. Bija interesanti uzzināt, ka Cēsu ebreji nebija maza, neaktīva ļaužu grupa, bet aktīva kopiena ar sinagogām, biedrībām, viņi bija tirgotāji, zobārsti, amatnieki. Ir patīkami redzēt, ka šodienas pasākums ir manis sāktā darba rezultāts.”
Pateicoties Latvijas Universitātes Judaikas centra apkopotajai informācijai, izdevies noskaidrot 41 uz plāksnēm lasāmā Cēsu ebreju kopienai piederīgā upura identitāti, dzimšanas un nāves datus, kā arī nogalināšanas vietu.
Izpētītais liecina, ka tad, kad nacionālsociālistiskās okupācijas varas iestādes 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī īstenoja Rīgas geto ieslodzīto Latvijas ebreju masu slepkavības Rumbulas mežā, tajā tika izdzēstas arī Cēsu ebreju dzīvības, taču lielākā daļa Cēsu ebreju kopienai piederīgo nošauti 1941. gada augusta sākumā īstenotajā iznīcināšanas akcijā dažus kilometrus no Cēsīm, mežā pie Niniera ezera. Pēc Otrā pasaules kara vietējā avīzē publicēta informāciju, ka 1941. gada augustā izdzēstas apmēram 200 ebreju un 50 citām tautībām piederīgo dzīvības, taču nogalināto identitātes netika apzinātas.
E. Kalniņa, kura arī iesaistījās pētniecībā, kā arī ar Cēsu novada pašvaldības aģentūras “Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs” finansiālu atbalstu realizēja projektu “Holokaustā iznīcināto Cēsu ebreju piemiņas saglabāšana,” norāda, ka šīs plāksnes ir loģisks turpinājums piemiņas sienā: “Abu totalitāro režīmu upuru piemiņas kopšana nepieciešama mums, tiem, kas dzīvojam šodien un veidojam Latvijas rītdienu, jo tā palīdz apzināties, cik svarīgi nosargāt demokrātiju. Uzskatu, ka tas, ko nepaveica iepriekšējās paaudzes, jāpaveic nākamajām. Ja iepriekšējās nespēja uzņemties līdzatbildību par ebreju traģēdiju, to publiski nosodot un savu līdzcilvēku piemiņu saglabājot un uzturot, nākamajām tas jāspēj. Mums to izdarīt ir nesalīdzināmi vieglāk, jo nedzīvojam totalitārās okupācijas apstākļos. Manuprāt, jābūt godīgiem pret tā laika notikumiem, cilvēkiem, liekot vienādības zīmi starp abiem režīmiem kā vienlīdz traumatiskiem, vienlīdz nežēlīgiem pret cilvēkiem.”
Arī E.Kalniņa atzīst, ka noskaidrot vēl citus nogalināto ebreju vārdus, uzvārdus ir ļoti sarežģīti, jo izdzisusi vietējā sociālā atmiņa, nav vairs dzīvi arī tie, kuri bija šo traģisko dienu liecinieki. Ir pieejami dati, kuri ebreji dzīvoja Cēsīs, bet nav informācijas, kur viņi gājuši bojā.
Komentāri