Akvārijs ir patīkama dzīvā glezna. Lai tas tā arī būtu, nepietiek akvāriju piepildīt ar ūdeni, sastādīt smukus augus un ielaist zivtiņas. Regulāri jārūpējas arī par zivju veselību.
Zivju slimības var izraisīt nelabvēlīgs ūdens sastāvs vai mikroorganismi. Akvārijos, kur ir „slikts” ūdens un savairojusies patoloģiskā mikroflora, zivīm ir lielāks risks saslimt. Lai to novērstu, jāievēro daži nosacījumi: n jāuztur labvēlīgi apstākļi visiem akvārija iemītniekiem. Vissvarīgākā ir ūdens temperatūra un apgāde ar skābekli; * zivis jāpērk vietās, kur garantē to veselību; * jauniegādātas zivis trīs, četras nedēļas jātur karantīnā; * dzīvo barību var ķert vietās, kur neaug zivis, un pēc barības saķeršanas tā jāpārbauda.
Slimu zivi var atšķirt pēc uzvedības. Tā bieži ir netipiskā vietā, atraujas no citām, citas zivis sāk to dzenāt, mainās peldēšanas stils, muguras un astes spuras ir savilktas. Visāda veida šūpošanās arī norāda uz slimību. Bieža berzēšanās gar akmeni vai lapām arī norāda uz problēmām veselībā, tieši tāpat, kā krāsas maiņa un apetītes zudums. Dažu saslimšanu gadījumos izkārnījumi karājas kā diegi pie anālās atveres. Ūdens kvalitāte
Sliktā ūdens kvalitāte pasliktina imunitāti. Liela daļa zivju saslimst ilgāku laiku uzturoties vēsā ūdenī. Visbiežāk tas notiek rudeņos un vasarās, kad sākas vai beidzas apkures sezona. Ūdens temperatūras paaugstināšana līdz 32-35 grādiem uz daudzām zivīm neatstāj iespaidu. Pie lielām temperatūrām parasti zivis sāk vertikāli šaudīties, dažreiz pat mēģina izlekt no ūdens. Arī straujas ūdens svārstības var kaitēt. Par skābekļa trūkumu ūdenī liecina tas, ka zivis peld pie ūdens virsas un “ķer” gaisa burbulīšus. Dažāda veida slimības skābekļa trūkuma dēļ parasti ir vērojamas paaugstinātā temperatūrā. Jāraugās, lai ūdens cietība būtu piemērota konkrētajām zivīm. Daudzām zivīm patīk ļoti tīrs ūdens, tāpēc jāuzmana, lai tas netiktu piesārņots. Nepareiza barošana
Pieaugušo zivju nebarošana pat ilgākā periodā kaitē reti, bet pārbarošana ierosina virkni dažādu saslimšanu. Turpretim jaundzimušo zivtiņu nebarošana ļoti stipri ietekmē to attīstību. Liela nozīme ir barības kvalitātei. Nepietiekamas barošanas rezultātā, kā arī kalcija deficīta dēļ zivis var izaugt ar dažādām patoloģijām. Visbiežāk tas ir izmainīts astes un muguras stiegrs. Dažas jaundzimušās zivis nepietiekamo barošanu spēj kompensēt – kad parādās barība, notiek intensīva augšana. Nepietiekama jauno zivju barošana ietekmē to reproduktīvās spējas. Jaunajām zivīm nepieciešama dzīvā barība: dafnija, infuzorija, mazākām zivīm un tādām, kuras ir izšķīlušās no ikriem, ir nepieciešama tupelīte vai tā saucamie “dzīvie putekļi” – kas atrodami jebkurā peļķē pēc lietus apmēram pēc vienas diennakts. Peļķes ūdeni nedrīkst liet akvārijā, tāpēc būtu nepieciešams kādu laiku uzturēt to karantīnā un kā dabīgo barību šiem mikroorganismiem lietot burkāna šķēli.
Iekšējo orgānu aptaukošanās ir biežākā akvārija zivju slimība, kas izraisa nāvi. Iemesls ir ierobežotas kustības un pārlieku bagātīga un pilnvērtīga barība. Tāpēc var ik pa laikam ievērot atslodzes periodus. Tauku izgulsnēšanās aknās traucē vielmaiņai. Sēklinieku un olnīcu aptaukošanās izraisa neauglību. Iekšējo orgānu aptaukošanās ļoti ietekmē imūnsistēmu. Ja zivs aptaukojusies, tad parasti nekas vairs nav līdzams.
Kuņģa un zarnu iekaisumi parādās pieaugušām zivīm, kuras ilgāku laiku barotas ar vienveidīgu, koncentrētu barību. Iekaisums biežāk sākas, barojot ar sauso barību, kurā trūkst vitamīnu, taukvielu un olbaltumvielu, kā arī ar dažādiem kāpuriem, kas ir ņemti no nezināmām ūdenskrātuvēm un netīriem dīķiem. Kuņģa un zarnu iekaisuma gadījumos apetīte parasti nav traucēta, bet zivju kustības kļūst lēnākas, krāsa kļūst tumšāka, piepūšas vēders, apsarkusi anālā atvere, izkārnījumi kļūst gļotaini un karājās diega veidā, var parādīties asins izdalījumi. Kuņģa, zarnu iekaisumi novājina zivi, tā vieglāk saslimst ar citām slimībām.
Saindēšanās var notikt ar akvārija tīrīšanai izmantotajiem līdzekļiem vai kaitīgām vielām, kas ūdenī nokļuvušas no gaisa. Saindēšanās pakāpe atkarīga no ūdens sastāva un zivju šķirnes. Dažas pilnīgi izveseļojas, citām paliek nopietnas sekas. Pat visniecīgākās saindēšanās novājina imūnsistēmu, var notikt spuru deformācija, zivs var kļūt neauglīga. Bieži novēro saindēšanos ar akvāriju saturošo līmi, hermētiķi, silikonu. Šādos gadījumos nepieciešams to pārklāt ar speciālo krāsu. Akvārijos ar mīkstu un skābu ūdeni bieži novēro saindēšanos ar cinku, īpaši, ja akvārija karkass satur cinka sakausējumus. Izmantojot avotu ūdeņus, arī var saindēties ar metālu savienojumiem. Šādi tiek grauta žaunu virsējā kārta – epitēlijs. Nedrīkst ne akvārijā, ne tā aprīkojumā izmantot vara un svina elementus, kā arī to sakausējumus. Ja ir aizdomas, ka ūdens ir hlorēts, tas jānostādina. Hlors pilnībā pazūd divu dienu laikā.
No gaisa akvārijā var nokļūt vielas, ar ko telpās indējam kukaiņus, kā arī sadzīves ķīmijas līdzekļi. To var novērst, labi noslēdzot gaisa piekļūšanu ūdenim. Zivis, kas ir saindējušās ar insekticīdiem, pēc ūdens maiņas ātri atlabst. Sagatavojusi Laura Pablaka-Rumba
Komentāri