Kādai Cēsu rajona zemniecei, kura nevēlējās atklāt savu vārdu, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Vidzemes reģionālā iestāde Valmierā par laikus neiesniegto nodokļu ziņojumu piesprieda 200 latu sodu, lai gan viņas gada ienākumi bija nedaudz lielāki par 400 latiem.
Pavasarī VID Vidzemes reģionālās iestādes darbinieki nelielas saimniecības īpašniecei, veicot pārbaudi par nodokļu deklarāciju iesniegšanas termiņu ievērošanu, sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Konstatēts tika, ka zemniece nav savlaicīgi iesniegusi ziņojumu par pašnodarbinātā vai iekšzemes darba ņēmēja pie darba devēja ārvalstnieka valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Nokavētas bija nedaudz vairāk kā 30 dienas, tomēr zemniecei bija personīgi un arī attaisnojoši iemesli, kādēļ viņa ziņojumus nevarēja iesniegt noteiktajā termiņā.
VID Vidzemes reģionālā iestāde lēmumā par saukšanu pie administratīvās atbildības norādīja, ka nav ievērotas 2000. gadā pieņemto Ministru kabineta noteikumu Nr. 397 ”Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2.1. punkta prasības, kas nosaka, ka pašnodarbinātajam ziņojums ir jāiesniedz līdz pārskata ceturksnim sekojošā mēneša piecpadsmitajam datumam.
Lēmumā notika atsaukšanās uz vairāku likumu neievērošanu un rezultātā pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159.8. panta trešās daļas par nodokļu deklarācijas iesniegšanu, pārkāpjot noteiktos iesniegšanas termiņus vairāk par 30 kalendāra dienām. Tika uzlikts administratīvais naudas sods apmēram 200 latu.
Minētā zemniece pēc palīdzības griezās SIA „B.Mežales grāmatvedības konsultāciju birojs” un tika sagatavots iesniegums VID ar lūgumu atcelt Vidzemes reģionālās iestādes lēmumu. Iesniegumā tika norādīts arī tas, ka uzliktais sods ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar tikai apmēram uz pusi lielāko peļņu gadā no saimnieciskās darbības.
Pēc dažiem mēnešiem VID ģenerāldirektors tomēr lēma atcelt VID Vidzemes reģionālās iestādes lēmumu, zemniecei izteikt aizrādījumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu.
SIA „B.Mežales grāmatvedības konsultāciju birojs” vadītāja Biruta Mežale skaidro: „No šā gada 1. janvāra ir mainījusies saukšana pie administratīvās atbildības. Līdz 1. janvārim tā bija paredzēta likumā ”Par nodokļiem un nodevām”, taču ar 2007. gadu tā paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.”
B.Mežale situāciju vērtē kā nekorektu: ”Šinī gadījumā zemniece, veidojot iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada deklarāciju, ieraudzīja, ka gada beigās bijuši papildu ienākumi par lauksaimniecības produkcijas realizāciju, ieņēmumi konkrētajā mēnesī pārsniedza 110 latus, līdz ar to bija jāmaksā pašnodarbinātā sociālās iemaksas. Viņa pati labprātīgi uzrakstīja ziņojumu, gan vēlāk, bet nodokli samaksāja, un par to viņu sodīja.”
B.Mežale atzīst, ka šādā veidā mazo piemājas saimniecību īpašnieku pārkāpumi tiek pielīdzināti nelegālā alkohola tirgošanai, atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanai un braukšanai alkohola reibumā.
”Zemniekiem trūkst zināšanu nodokļu likumdošanā un viņi nesaprot, ka Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētais sods par deklarācijas neiesniegšanu ir sods par šī ziņojuma neiesniegšanu, jo likumā ”Par nodokļiem un nodevām” ir skaidrots, ka arī ziņojumi ir deklarācija. Viņi nesaprot, ka ziņojums ir deklarācija.” B.Mežale skaidro, ka, ja ziņojuma iesniegšana nokavēta 30 dienas, tad sods ir līdz 500 latiem, ja 16 – 30, tad līdz 200 latiem. ”Agrāk par šādu nokavēšanos bija 20 latu sods – tas bija normāli un radīja disciplīnu,” norāda B.Mežale.
B.Mežale atzīst, ja vajadzīgs, par šo gadījumu notiktu arī vēršanās tiesā: ”VID saka, ka Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22. pants paredz – administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likuma ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī, lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.
Gribu, lai cilvēki saasina uzmanību uz to, ka sodīšana notiek un notiks, jo šāda likuma norma ir pieņemta. Par katru atskaiti, ziņojumu, kura iesniegšana ir nokavēta, var uzlikt sodu. Tas arī nekur nav tā īpaši skaidrots. Tomēr šāda soda uzlikšana nav vienīgais gadījums, turklāt soda tieši mazos zemniekus. Vai šādus sodus uzliek arī lielajām saimniecībām?”
Situācija ir absurda. B.Mežale atklāja, ka sods par ziņojuma neiesniegšanu uzlikts arī kādai pensionārei, kurai pēc normatīvajiem aktiem šīs atskaites vairs nav jāiesniedz, tāpat kā nav jāmaksā šis nodoklis: ”Viņa aiz savas nezināšanas, sasniegusi pensijas vecumu, turpināja maksāt šo nodokli, lai gan tas nebija jādara. Pensionāre reiz piemirsa laikus iesniegt šo ziņojumu, un arī viņai piesprieda sodu.”
Tai pašā laikā B.Mežale ir gandarīta par to, ka ir iespējams panākt, lai zemnieks tiek uzklausīts un saprasts. Tomēr secinājums, saskaroties ar šādām situācijām, B.Mežalei radies skarbs: ”Šādi nevis tiek veicināts tas, lai cilvēki maksātu nodokļus, bet gan, lai to nedarītu.”
Komentāri