Vecgada vakars gan ir tāds mītisks, tad īsti nevar saprast, kur patiesība, kur fantāzija. Bet šoreiz bija tieši tā.
No “Kvēpenes”, kur Ķērpītim kupla kazu saime, uz kādām mājām Raunas pusē pie ragainajām meitenēm tika atvests puisis. Varen skaists, cēls, melns, īsts šķirnes eksemplārs. Tā kā puiškāns bija dzimis Zāģeru mājās kaut kur Kurzemē, tas tika nokristīts par Zāģi. Kazbukam gluži piemēroti. Gadu Zāģis, vai ik dienu pārsteigdams saimniekus, nodzīvoja kūtiņā kopā ar baltām kazumeitenēm, parādīja raksturu un bija pats galvenais. Pat zirgs tam labprātāk gāja ar līkumu, par gaili nemaz nerunājot. Zāģim patika tā nejauši visiem savu āža lepnumu – ragus – parādīt. Tie viņam bija kā filmās redzētiem cilts brāļiem kalnos. Draugos Zāģis bija vien ar kaimiņieni cūku. Abi gan parunājās, gan savu reiz viņš iemanījās ietikt pie Rukas aizgaldā uzcienāties.
Bet ko lai dara, Zāģis savu šai kūtī bija padarījis, un āzītis atkal svinēja Jurģus, pārceldamies uz dzīvi Veselavas pusē. Jaunajā vietā iedzīvojās ātri, turienes daiļavas prata viņu novērtēt. Dzīve gadu bija klusa, mierīga, brīžam pat garlaicīga. Tad kādu dienu saimniece ar saimnieku sprieda, ka ziema nāk virsū, kūtī kazu daudz, un vēl tas āzis, nevienam, kam piedāvāts, viņu nevajag, laikam būs jākauj nost. Ne jau uzreiz saimnieks ķērās pie dūča, bet pēc pāris stundām, ieejot kūtī, saimniece palika sastingusi un muti vaļā. Nevienas kazas! Arī āža nav.
Izmeklēja pļavās, tuvējos mežiņos. Nav. Aptaujāja kaimiņus. Nav redzējuši. Bija oktobris, laiks silts, gan jau pārnāks, ja vien meža zvēri vai lielie suņi… Pēc divām nedēļām kazas pārnāca. Vienkārši ienāca pagalmā, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl pēc dažām dienām kaimiņiene deva ziņu, viņas dārzā zem ābeles dzīvojot velns ar ragiem. Kā viņa ar sunīti dzenot prom, tā šis ragus pretī. Ābolus ēdot un tāds jocīgs. Aizskrēja saimnieki, sauca mājās, kaunināja par vazaņķi, Zāģis ironiski uz viņiem paskatījās un rokā nedevās. Kā visi prom, tā āzis atpakaļ, pakasa zem lapām ābolus, gardu muti ieēd un turpat liekas uz auss. Nu viens kārtīgs dārznieks, gan neļauj sapūt izaugušajai ražai, gan dārzu sargā.
Nākamajā dienā tika rīkota vērienīga operācija. Sapulcējās vairāki vīri, laso metēji, un sagūstīja bēgli. Zāģis žēli noskatījās uz dārzu, kur zemē mētājas āboli un viņš reiz bijis laimīgs…
Kazumeitas un sievas Zāģi sagaidīja ar ovācijām. Un tikai viņām kazbuks pastāstīja, cik neizsakāmi gardi ir puspuvuši, ierūguši āboli. Īsti karaliska garša! Un laimes sajūta!
Kopš Zāģis atvests mājās, saimnieki vēl un vēl spriež, vai tiešām āzis sapratis, ka viņu grib nokaut. Paši gan kļuvuši uzmanīgāki un apspriest biznesa plānus dodas ārpus mājas. Ja nu cūkas, vistas vai govis sadzird…
Komentāri