Šodien sākas Cēsu mākslas festivāls, lai četru nedēļu garumā dāvātu pilsētniekiem un viesiem brīnišķīgas mākslas pērles visdažādākajos žanros. Lielu darbu tā rīkošanā ieguldījis Cēsu Pils ģildes valdes priekšsēdētājs, Cēsu domes deputāts Juris Žagars, kurš ir arī viens no šī kultūras notikuma idejas autoriem. Tāpēc saprotami, ka aicinājām viņu uz sarunu. Tikāmies vecā Cēsu alus brūža teritorijā, kur notiks laikmetīgās mākslas izstāde. Sēdējām uz būvmateriālu kaudzes, ”Žagarkalna” strādnieki veica sagatavošanās darbus, Jurim ik pa laikam zvanīja telefons, bet pa vidu runājām par festivālu, biznesu un aktiera mākslu.
– Kā radās ideja par Cēsu festivāla rīkošanu?
– Varu to pateikt diezgan precīzi – pērn 800 gades svinībās. Rīgas ielā satiku Andri Mihaļovu (Cēsu domes priekšsēdētāja vietnieku – J.G.) un teicu – fantastisks pasākums! Viņš ieteica domāt, kā to turpināt, es teicu – izdomāsim! Tā gaisā sāka virmot ideja par pasākumu, kas ilgtu nevis dienu vai divas , bet mēnesi. Sapratām, ja izdotos sarīkot vērienīgu mākslas festivālu, tas būtu grandiozi. Mums pievienojās ārkārtīgi jaudīga Rīgas grupa – mākslinieki, mūziķi, proti, Cēsu Pils ģildes dibinātāji, un ceļš uz festivālu sākās ar jaunu spēku. Pasākuma rīkotāji ir Cēsu dome un Pils ģilde. Īsti nevaru definēt, kas es esmu – cēsnieks vai rīdzinieks. Sevi pieskaitīt Cēsu domei vai Pils ģildei? Cenšos būt kā savienojošais punkts.
– Šis nav iecerēts kā vienreizējs, bet tradicionāls festivāls?
– Tas turpmāk būs katru gadu, kļūstot arvien piesātinātāks. Tas nenozīmē, ka pilsētas budžets sprāgs vai pušu, jo augstas kvalitātes festivālam viegli piesaistīt sponsorus. Šī gada galvenos atbalstītājus „SEB Unibanka”, Lattelecom”, arī „Kurši” un „Kolonna” es saucu par inteliģentiem sponsoriem, jo viņi prot novērtēt programmu. Man nav jāstāsta par cilvēku tūkstošiem, kuri apmeklēs pasākumu, pietiek parādīt programmu. Redzot, kāda bagātīga mākslas kolāža būs mēnesi, viņi to novērtē un ir gatavi ziedot. Gribu uzsvērt, ka šis nav lokāls pasākums pēc principa – paši pūta, paši dega! Šoreiz tas ir valsts mēroga festivāls, bet jau nākamgad mums ir ambīcijas iziet starptautiskajā arēnā.
Mums nebija jāizdomā divritenis, šis ir klasisks mākslas festivālu formāts Eiropā. Būtība vienkārša: neliela, skaista un vēsturiska pilsēta ar kultūras tradīcijām, gribētu teikt – inteliģenta pilsēta, netālu no metropoles. Cēsis tam atbilst pilnībā. Turklāt tai jābūt vietai, kurā festivāls ir centrālais mākslas notikums konkrētajā periodā. Piemēram, Rīgā šāds sarīkojums uz citu notikumu fona izšķīstu. Arī Eiropā līdzīgi festivāli notiek nelielās pilsētiņās, pat ciematos. Cilvēki jau iepriekš zina programmu, plāno savu braukšanu uz notikumu, dzīvo šajā vietā nedēļu, varbūt pat divas. Festivāla laikā tūristam te ir ko darīt, viņš brauc un bauda augstvērtīgu mākslu.
Manuprāt, šogad programma ir žilbinoša. Tā teicami kompilējas, jo daudzi pasākumi jau tāpat šajā laikā būtu norisinājušies. Mēs tos iekļāvām festivālā, pieliekot klāt vairākus pasākumus, tā veidojot lielisku profesionālās mākslas programmu no vizuālās mākslas līdz pat kino.
– Vai tā ir iespēja Cēsis padarīt vēl pazīstamākas?
– Jā. Un es nenoguris centīšos pierādīt, ka Cēsis pelnījušas būt par Latvijas kultūrtūrisma galvaspilsētu. Saku to bez pārspīlējuma, jo te ir fantastiska tūrisma infrastruktūra. Tā neuzskatu tikai es, kuram varētu pārmest lokālpatriotismu. Te braukuši konsultanti un speciālisti, kuri apgalvo tieši to pašu. Šogad bija divi pilsētplānotāji no Nīderlandes, kuri tieši nodarbojas ar kultūrtūrisma objektu plānošanu vēsturiskās pilsētās. Viņi teica, ka mūsu pilsēta ir neapšaubāma favorīte Latvijā. Viss ir kompakti, vienuviet. Festivāls būs tam labākais pierādījums.
Mums jāizmanto savas iespējas. Nepietiek tikai ar to, ka Cēsis ir sena pilsēta. Neesam ūnikums. Šādu viduslaiku pilsētu Eiropā ir daudz. Toties Cēsīm kāda īpaša un atšķirīga iezīme – te viss ir kopā: vecā pils, jaunā pils, vecpilsēta, tuvu arī zaļā zona ar Gauju un vēl kultūras potenciāls. Tas viss mums ļauj ierakstīt sevi Eiropas kultūras kartē.
– Kas vajadzīgs, lai to izdarītu?
– Pilsētnieki un pašvaldība, kas domā kulturāli. Par domes sastāvu varu to teikt. Viņi ir kultūru patērējoši cilvēki, viņiem nav jāskaidro šīs prioritātes. Arī pilsētnieki ir ļoti pretimnākoši un atbalstoši. Kultūru nevar izvērtēt naudā, bet nenoliedzami, ka visā pasaulē kultūra ekonomikā pienes arvien vairāk. Cilvēki arvien vairāk naudu tērē kultūrai, tas konstatēts arī pētījumā Latvijā. Tāpēc esam uz pareizās nots.
– Ja apmeklētāju būs mazāk nekā cerēts, nebūs sarūgtinājums?
– Nē, jo festivāls nav plānots kā masu tusiņš, kura laikā ielas slēgtas un satiksme apgrūtināta. Mums ir svarīgi četru nedēļu garumā noturēt kvalitāti. Ārpus Rīgas esam pirmie, kas uzdrošinājušies šādam festivālam. Esmu pārliecināts, ka mums izdosies.
– Vai festivāla gatavošana netraucē biznesam?
– Tas tagad nedaudz nolikts malā. Kempingā darbi notiek arī bez manis, toties tā sauktā ziemas brigāde strādā festivāla sagatavošanai, veic saimnieciskos darbus. Viegli ar viņiem darboties. Puiši pieraduši pie maniem mākslinieka gājieniem un gatavi klausīt arī citu mākslinieku vēlmēm.
– Un kā ar tavām aktiera gaitām? Pagājušajā sezonā esi palicis atmiņā televīzijas skatītājiem ar seriālu „Neprāta cena”. Bet dzirdēts, ka esi beidzis tajā filmēties.
– Jā. Seriālā nevar iekāpt, lai tūliņ pēc tam izkāptu. Ja paraksties uz šādu darbu, tas jāpabeidz. Man bija līgums, godīgi to izpildīju. Negribu turpināt, jo visam ir savas robežas. Pamēģināju, kas tas ir, man pietiek. Bez tam, neticu, ka tas var turpināties bezgalīgi. Jā, kādu laiku var noturēt līmeni, bet agri vai vēlu nāks kritums.
– Kāds bija gads teātrī?
– Ļoti smags. Izrāde „Pērs Gints nav mājās” mani izgrieza kā grīdas lupatu. Tas bija smags iestudējums ar sen nebijušu emociju amplitūdu. Biju tāds riktīgi sliktais, bez jebkādām atlaidēm. Kad izrāde beidzās, bija sajūta, ka esmu zaudējis daudz no sava svara. Līdztekus izrādei sākās darbs pie festivāla gatavošanas, tad vēl ziema sākās vēlu, arī tas bija kreņķis. Tāpēc sezona bija patiešām smaga.
– Kas aktierim svarīgāks – kritiķu atsauksmes, režisora novērtējums vai skatītāju atzinība?
– To nevar konkrēti pateikt. Neesmu no tiem aktieriem, kuri apgalvo, ka galvenais patikt publikai un vienalga, ko kritiķi saka. Man svarīgi, lai mans devums ir arī profesionāli novērtēts. Protams, ja kritiķu atsauksmes ir labas, bet skatītājiem nepatīk, darbs vienalga ir garām. Tas, vai patīk režisoram, ir svarīgi mēģinājumu procesā, bet ne gala rezultātā. Kā vecajā labajā anekdotē pa aktieri, kurš mēģina, nerunā pretī jaunajam režisoram, kas pat brīnās par paklausīgo aktieri. Bet pirmizrādē mākslinieks pēkšņi visu spēlē citādi. Režisors prasa, kas par lietu, uz ko aktieris atbild: „Paklausieties! Kad jūs strādājāt, es jums netraucēju, tagad netraucējiet man strādāt!”
– Izlasot teātra balvai “Spēlmaņu nakts” nominētos un savu vārdu tur neieraugot, nav neliels aizvainojums, ka neesi pamanīts?
– Nemelošu, protams, ir patīkamāk, ja tur esi. Tas tomēr ir augstākais profesionālais novērtējums Latvijā. Bet nav arī tā, ka par katru cenu jātiek tur iekšā. Jāsaprot, ka to nosaka ļoti daudzas sakritības. Vari nospēlēt lomu labi, bet nesakrīt kopējā izrādes noskaņa. Vai ir kāda cita luga, kur tā kompilācija ir daudz spēcīgāka. Patiesībā jau nevaru sūdzēties, esmu pietiekami daudz sevi redzējis tajās nominācijās.
Jāņem vērā arī tas, ka šī žūrijas komisija ir mazskaitlīga, ir samērā liela subjektīvisma piedeva. Ja būtu kā Oskarā, kur vērtē ļoti daudzi, būtu vēl lielāka rezonanse.
Patiesībā jau teātra sabiedrība Latvijā ir maza, un tas aktieru pirmais desmitnieks vien tur grozās. Kādam veicas vienā gadā, citam – nākamajā.
– Vai problēmas biznesā netraucē teātrī? Vai vari ikdienu atstāt pie teātra durvīm?
– Ja tā nebūtu, es nenodarbotos ar šo profesiju. Visas ikdienas problēmas jānoliek pie sliekšņa, tā ir visa jēga tai darbībai. Darot vienu, nedrīksti domāt par citu. Aktiera profesija nav pildāma ar kreiso kāju brīvajā laikā, tā ir profesija, ar kuru jānodarbojas regulāri.
– Kāds būtu piedāvājums, lai Juris Žagars teiktu – nē, tādā filmā nefilmēšos pat par labu honorāru.
– (pauze) Jāpadomā. Kļūstot vecākam, izstrādājas kaut kādi kvalitātes kritēriji. Piemēram, labāk neēdu vispār, nekā ēdu sliktu pārtiku. Labāk man ir viens pāris labu džinsu, nekā pieci sliktas kvalitātes. Tātad, negribētu filmēties lētā seriālā. Varbūt kāds gaida, ka teikšu – nekad nefilmēšos šausmenē vai erotiskā filmā! Jebkurš piedāvājums aktierim ir izaicinājums, žanri tik ļoti saplūst, ka nevar tā definēt, kas ir kas. Piemēram, Kventins Tarantino uztaisa tādu filmu, ka grūti saprast, vai tas ir lēts asiņu gabals, vai provokācija. Provokācijām esmu gatavs, man patīk provokācijas mākslā, pats esmu provocētājs.
– Sevi uzskati par pozitīvo vai negatīvo lomu tēlotāju?
– Zini, vienu brīdi tie pozitīvie kārtīgi apnika, tāpēc ar Pēru Gintu man bija vēlme sevi ierakt līdz ausīm negatīvajā. Cilvēks, kuram nekā nav svēta, varbūt viena, šaura balta svītriņa, kas palikusi pēc pasaules klejojumiem. Ir diezgan azartiski parakņāties zemapziņas dzīlēs. Reizēm tas ir krietni interesantāk, nekā spēlēt banālus mīlētājus.
– Bet stereotipus nav viegli lauzt.
– Protams, sejas panti uzliek nosacījumus. It sevišķi kino. Nevaru spēlēt to, kas absolūti neatbilst manam tipāžam.
– Arī turpmāk teātris būs tavas otrās mājas?
– Jā, vienmēr esmu teicis, ka mana pamatprofesija ir aktieris. Kamēr piedāvās lomas, strādāšu, bet ar varītēm nelauzīšos. Man tomēr ir bizness, tas dod brīvību, varu pateikt – nē, šo lomu negribu. Ja piekrītu, zinu, uz ko eju, kam tērēju laiku. Šim aspektam arvien vairāk pievēršu uzmanību, jo laiks mums dots ierobežotā daudzumā, tāpēc nedrīkst to izniekot tukšos projektos.
Šobrīd mans sirds darbs ir Cēsu mākslas festivāls, esmu tajā iededzies un laiku neskaitu. Ir tik interesanti producēt mākslas procesus. Kā mākslinieks saprotu citus māksliniekus, tāpēc varu visu salikt un menedžēt. Rezultāts rada gandarījumu un prieku.
Komentāri