Baiba Kalniņa gan lieliem, gan maziem skujeniešiem māca balles dejas. Viņa stāsta, ka pirms vairākiem gadiem abi ar vīru regulāri braukuši uz deju kursiem pie Daiņa Liepiņa Cēsīs.
„Man teica, lai neturu sveci zem pūra, un tā nolēmu dejas mācīt
arī citiem. Pagājušajā gadā sāku strādāt skolā, bet patlaban atsaucība mazinās. Turklāt vairāku pulciņu nodarbība notiek vienā laikā, bērniem nākas izvēlēties, kuru apmeklēt. Esmu mazliet noskumusi, ka zūd jauniešu interese. Uz Ziemassvētkiem tikai divi pāri dejoja. Arī pieaugušo interese par dejošanu nav liela. Laikam slinkums. Ir daudz dāmu, kuras grib dejot, bet vīri nenāk līdzi,” stāsta Baiba un jautāta, kā sākusi dejot, saka: „Ar vīru gājām uz ballēm, un mums apnika „mīcīties”. Parasti jau ir divi varianti- deju placī visi vai nu mīcās, vai kratās. Mēs gribējām skaisti dejot. Piemēram, fokstrotu var dejot, ja skan šlāgeris. To dejot jāiemācās vēl pirms valša. Kaut gan jaunatnei dejošana ballēs ir palikusi otrajā plānā. Galvenais ir uzklāt galdu un pasēdēt,” saka Baiba un atklāj, ka arī no pieaugušajiem nopietni dejo trīs pāri.
„Skujenei tas nav maz. Ir jau skaidrs, ka cilvēki pamazām ieslīgts ikdienā. Televizors, dators vai gulta – neko vairāk negribas. No Sērmūkšiem slinkums izkustēt līdz pagasta centram. Bet, lai brauktu dejot mācīties uz Cēsīm, kā to darījām mēs ar vīru, jābūt lielam neprātam un vēlmei,” domās dalās Baiba un atklāj, ka pa laikam piedāvā arī pagasta ļaudis aizvest ekskursijās.
„Man patīk ceļot. Esmu bijusi pat Austrālijā, Jaunzēlandē un Dienvidamerikas mežonīgajos džungļos. Pagasta ļaudis gan tik tālu nevedu. Ar grupām izbraucam tuvējās ārzemes- Igauniju, Lietuvu. Bet reizē esmu izteikts mājas cilvēks. Man sava māja, savs ābeļu dārzs ir nozīmīgs, taču ik pa laikam patīk redzēt kaut ko jaunu,” saka Baiba, atklājot, ka šogad plāno doties uz Āfriku.
Komentāri