Algas patiesi tur ir nesalīdzināmi lielākas nekā šeit, īpaši tiem, kuri atraduši darbu savā profesijā. Ja tāda ir… Taču liela daļa aizbraucēju spiesta samierināties ar nekvalificētu darbu un arī attiecīgu algu. Daļa atgriežas, neguvusi cerēto peļņu. Darbs Īrijā, Anglijā un citās valstīs ir labi apmaksāts, taču arī dzīve tur ir nesalīdzināmi dārgāka nekā šeit, un bieži vien nekādi lielie uzkrājumi nespīd. Taču ne par to ir runa.
Ir problēmas. Ne jau pirmo reizi Latvijas iedzīvotāji dodas projām no dzimtenes, gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā. Bijuši gan laimes un piedzīvojumu meklētāji, gan bēgļi un trimdinieki, gan ar varu aizvestie. Pasaulē vēl tagad pastāv latviešu kolonijas, ja tā tās var nosaukt – gan Brazīlijā un Krievijā, gan citur. Daļa no aizbraucējiem asimilējusies vietējā vidē, kļuvuši par klaida zemes pilsoņiem, un ne visi saglabājuši nacionālo identitāti paaudzēs. Kas varētu notikt ar tagadējiem aizbraucējiem?
Būs cilvēki, kas, iekrājuši cerēto kapitālu, atgriezīsies, lai Latvijā uzsāktu vai turpinātu savu biznesu. Būs tādi, kas, nedaudz sapelnījuši turpmākai dzīvei, gluži vienkārši atgriezīsies savās ģimenēs, lai pēc tam, kad iekrājumi izsīks, atkal brauktu peļņā. Būs arī tādi, kas svešumā paliks uz dzīvi, izveidos ģimenes un turpmākajās paaudzēs asimilēsies. Kļūs par mītnes zemes pilsoņiem.
Bet kas notiks Latvijā? Pesimisti uzskata, ka nākotnē var notikt kaut kas līdzīgs tautu staigāšanai. Būšot tā: latvieši mūsu zemē retināsies, viņu būs aizvien mazāk, trūks darbaspēka, un vietā pieplūdīs cilvēki no trešās pasaules valstīm, pamazām vien pārveidojot etnisko sastāvu. Tātad kaut kas līdzīgs Bābelei, kur ļaudis runājuši “daudzās mēlēs”, cits citu nesaprotot. Bēdīga perspektīva.
Optimisti, tajā skaitā arī es, uzskata, ka valsts tik tālu nenonāks, jo iemesli “tautu staigāšanai” ir tepat – Latvijā, un tepat ir arī iespējas tos novērst. Ja politiķi to sapratīs, protams. Kādēļ tik daudzi pamet Latviju? Ne jau labas dzīves dēļ. Nav patīkami būt pilsonim Eiropas Savienības nabadzīgākajā valstī. Nav patīkami apzināties, ka pelni divkārt un vairākkārt mazāk nekā Īrijā, Anglijā vai citā valstī. Nav patīkami apzināties, ka, beidzot darba gaitas, nezināsi, kā iztikt ar pabalstu, ko pie mums nezin kādēļ sauc par pensiju. Domāju (ceru), ka mūsu politiķi – pašreizējie vai tie, kurus ievēlēsim nākamreiz – pratīs sabalansēt budžetu tā, lai kardināli varētu normalizēt algas un sociālos maksājumus. Līdz tādam līmenim, lai sevi cienošam cilvēkam nenāktos doties peļņā svešumā.
Mani satrieca fakts, ko nesen uzzināju – ir cilvēki, mātes, kuras savus mazuļus nodod bērnu namos, lai pašas varētu doties peļņā uz to pašu Īriju. Kas par to atbildīgs? Vai māte, kurai pietrūkst līdzekļu bērnu uzturēšanai un audzināšanai? Pirms nosodīt, vajadzētu papētīt, kā līdz tādam stāvoklim var nonākt… Varbūt daļa taisnības ir “kreisajiem” politiķiem, kuri uzskata, ka liela daļa valsts naudas aiziet ne tur, kur tai būtu jānonāk, ka lieli līdzekļi aiziet gar degunu vai netiek iekasēti.
Būsim optimisti, bet karojoši, mēģināsim beidzot tikt pie tādas Saeimas un valdības, kas mūs apmierinātu, pie tādām politiķu virsotnēm, kas spētu savas intereses vismaz sabalansēt ar mūsu – tautas interesēm. Un tiem, kas aizbraukuši pelnīties, novēlēsim labus panākumus un atgriešanos.
Komentāri