Piesakās celt no jauna
Kad 90. gadu sākumā vairākos valsts teātros bija dramatiska situācija, robežojoties ar iznākumu – būt vai nebūt teātriem, valmieriešiem tikt uz zaļa zara talkā nāca režisors Felikss Deičs.
“No aktieriem Valmierā bija palikuši tikai vecīši. Jaunie bija aizgājuši, nespējot pārdzīvot, ka teātris tik ilgi ir bez mājām,” par laiku teju pirms 17 gadiem, kad teātra ēku Valmierā pārbūvēja, stāsta Felikss Deičs. “Direktors Pēteris Sūcis aicināja, lai nāku uz Valmieru kopā celt teātri no jauna. Uzreiz piekritu, jo gribēju palīdzēt, pazinu vecos aktierus.”
Aprīlī Feliksam Deičam apritēja 80 gadi. Arī tagad no sirmā, viedā mākslinieka Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena lūdz to pašu – strādāt ar aktieriem, veidojot jaunas izrādes. Ar režisoru Deiču vēlas strādāt visu paaudžu aktieri, zinot, ka sadarbība ar pieredzējušo režisoru būs auglīga. Aktieris, veidojot lomu Deiča vadībā, izzina kaut ko vairāk arī par savu varēšanu. Tas spārno.
“Deičs mūs ir izlutinājis,” vērtē aktrise Dace Eversa, kura spēlējusi lielas lomas Rūdolfa Blaumaņa lugās “Ļaunais gars”, “Trīnes grēki”, “No saldenās pudeles”.
Latviskāk par latviešiem
Dzimis Rostovā pie Donas, nebūdams latvietis, pats savulaik spēlējis Jaunatnes teātra krievu trupā, 90. gadu otrajā pusē Felikss Deičs, latviskajā Valmierā iesakņojies, pievēršoties latviešu klasikai. “Vispirms man ļoti iepatikās Blaumaņa stāsti – tik skaisti un spēcīgi! Pēc tam pievērsos viņa lugām. Arī tās ir lieliskas!” Felikss Deičs 90. gados tā pārsteidza kritiķus un savaldzināja latviešu skatītājus, ka pār viņu nāca neviltotas atzinības vilnis. Daļa no tā laika jūtama vēl tagad. Valmieras savulaik rīkotajos “Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālos” režisora darbs vairākkārt tika pagodināts, piešķirot izrādēm titulus “Labākais latviešu literatūras iestudējums”.
Savā 80.jubilejā režisors vēlreiz saņēma pateicības pilnus vārdus par to, kādu rezonansi par Valmieras teātri ar Blaumaņa lugu iestudējumiem radīja Latvijas mērogā. Pēc tam arī ar Blaumaņa stāstu uzvedumiem. Šīs mākslinieciskās virsotnes Valmieras vai Rīgas teātru ļaudis ietērpa vārdos: “Latviskāks par latviešiem.”
“Jau pašu pirmo izrādi – “Ļaunais gars” – viņš iestudēja perfekti!” teica Dace Eversa. “Paņēmis ne savas, bet citas tautas lugu, Felikss apliecināja, ka mīl pašu tautu – latviešus. Tāpēc varēja gan dzīvot līdzi mums, gan pavilkt uz zoba, lai mēs pasmietos kopā, nevienam ļaunu nevēlot. Felikss nekad lētus jokus nav taisījis. Mēs, latvieši, gan esam atļāvušies, piemēram, skolas gados iestudējot “Trīnes grēkus”. Valmieras teātrī Trīne tapa tāda, kas lika aizdomāties, lika ieraudzīt cilvēku – smalki, bez virspusējas pieejas. Rūdolfa Blaumaņa stāstus arī neviens Latvija nebija iedomājies iestudēt. Felikss bija pirmais. Aizkustinoši darbi skatuvei bija “Baltais”, “Aizbirušais avots”, “Mēmais precinieks”. Viņš pat ņēmās iestudēt “Potivara namu” – lugu, kas Blaumanim tomēr nav izdevusies.” Pats jubilārs par darba gadiem, kurus veltījis latviešu autora iestudējumiem, teic, ka, Blaumani lasot, daudz labāk izjutis un iepazinis latviešu raksturus.
Joprojām kā Dons Kihots
Latviešu klasiķi Rūdolfu Blaumani un krievu klasiķi Antonu Čehovu režisors Felikss Deičs uzskata par vienlīdz lieliem talantiem. To viņš nebeidz atgādināt. Abu autoru lugu iestudējumi režisoram atnesuši profesionāļu atzinību Latvijas mērogā, skatītāji uz izrādēm plūduši straumēm. Spēju klasiku padarīt saprotamu un pieņemamu – to režisora dzimšanas dienā viesis Jakovs Rafalsons, aktieris no abu kopīgajiem darba gadiem Rīgas Krievu drāmas teātrī, raksturoja tā: “Tu esi savas profesijas Dons Kihots! Skatītāji vienmēr par tavu veikumu ir sajūsmā, bet aktieri laimīgi, ka var strādāt kopā ar tevi.”
Pēdējos gados režisors Valmieras teātrī vienu aiz otra veiksmīgi iestudējis krievu un skandināvu klasiku, bet no latviešiem paņēmis aizgādībā Laura Gundara lugu “Advents “Silmačos”” – fantāziju, kas “Silmačos” varēja notikt pēc tam, kad “trīs brūtes pāri dabonas”. Šopavasar Deičs pievērsies franču literatūrai. Pēc mēneša kamerzālē gaidāma pirmizrāde.
Pārskatot teātra repertuāru, var jaust, cik ieinteresēta par pieredzējušā režisora klātbūtni joprojām ir Valmieras teātra vadība. Režisora jubilejā bija jūtams arī tas, kā iespēju strādāt ar Deiču gaida un novērtē aktieri. Vecāki vai jaunāki – visi viņu uzrunā ar lielu cieņu: “Skolotāj!” Pats jubilārs to izskaidro tā: “Es aktierus mīlu un nekad neizmantoju tikai savā, režisora, labā.” Katrs cilvēks ir ar savu enerģiju. No Felika Deiča izstaro sirds gudrība – saka aktieri, kuri veidojuši lomas viņa izrādēs. Dzimšanas dienā aktieri bija nākuši ne tikai ar ziediem, arī ko personiskāku, piemēram, uzdāvinot ievārījumu no sava pagraba krājuma.
“Cilvēki tiecas būt ar viņu kopā, jo sajūt starojumu. Teātrī mums viņš jau kļuvis kā talismans,” sarunā ar “Druvu” par aktieru sajūtām stāstīja Ligita Dēvica. Vecums jau darot savu, un pēc kārtējās pirmizrādes sirmais kungs vadībai atzinis, ka nespēs vairāk izbraukāt uz darbu teātrī. Tad arī pieņemts lēmums, ka meistars varēs dzīvot vienā no teātra istabām. “Cilvēka garīgais spēks var būt lielāks nekā fiziskais. Vecums nav laupījis spēju režisoram strādāt radoši. Labi, ka teātris rada iespēju tādu personību kā Deičs paturēt tuvumā. Tagad ir sajūta, ka teātris atkal ir svētīts. Uz mēģinājumu zāli viņš gan nāk arvien lēnāk, bet pareizi vien ir – nekur taču 80 gados nav jāskrien! Cilvēkam tad ir citas domas galvā. Tās raisās par tēmu, ka drīz jātaisās uz citām mājām, un tādā brīdī cilvēks vairs pa dzīvi neauļo.”
Ar Triju Zvaigžņu ordeni un balvu “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” Felikss Deičs ir novērtēts.
Tagad viņš saņem citu balvu – sirmajā, viedajā vecumā Deičs Valmieras teātrī tiek uzlūkots kā brīnums. “Ja Deičs kaut ko saka, tad tā ir patiesība, lai ko es pirmajā brīdī nodomātu,” saka Ligita Dēvica. “To zinu jau no seniem laikiem, kad kopā sākām strādāt pie izrādēm. Nu viņš palicis kā viens no pēdējiem mohikāņiem, kura izrādēs ir dziļums. Deičs “dziļi rok” un ar to uzrunā cilvēku sirdis.”
Labi, ka novērtēts
Ligita Dēvica, pieredzējusī Valmieras aktrise, kuru skatītāji labi iepazina vecās saimnieces lomā televīzijas seriālā “Likteņa līdumnieki”, šķetina domu, kuras pavedieni aizved pie citiem Latvijas teātru darbinieku likteņiem, un atminas dažādus režisorus. Oļģerts Kroders, lai cik vecs un arī fiziski salauzts, būdams teātrī Valmierā, tika lolots. Viņa garīgais spēks bija nesalauzts, tas Kroderam deva iespēju radīt līdz pēdējam brīdim. Pabeigtā izrāde turpināja dzīvot pēc viņa, bija skatītāju pieprasīta.
“Manā jaunībā Eduards Smiļģis bija viens no vecākajiem Latvijā,” stāsta Ligita Dēvica, atminoties citu stāstu. “Kad Smiļģim ar veselību bija pavisam slikti, bet viņš tomēr gribēja nākt uz savu izveidoto teātri Rīgā, viņu pat neielaiduši pa durvīm iekšā. Toreiz mani tas neskāra, tik bija sajūta – vai tas ir pareizi? Tagad man tas šķiet svarīgi. Visām paaudzēm jāturas kopā. Tad izjūt katru vecumu, ierauga arī katra priekšrocības. Ja tā nenotiek, jaunie norobežojas un nepamana cilvēkus sev līdzās. Ar savu dzīves gudrību, garīgo spēku Felikss Deičs teātrim ir tik nepieciešams.”
Komentāri