Līgatnē ir ne tikai slavenie smilšakmenī iekaltie pagrabi, bet arī kāds iezis, kura ieraksti vēsta par zīmīgiem notikumiem Latvijā gan pirms valsts dibināšanas, gan vēlāk. Vaļasprieks kolekcionēt senās zīmes un meklēt to vēsturisko izcelsmi rosināja izpētīt Anfabrikas klinti.
Smilšakmens atsegumi mēdz būt trausli un gadu gaitā mainīt izskatu – apaugt ar ķērpjiem un sūnām, kokiem, bet pavasaros, kūstot sniegam un ledum, nobrukt vai noskaloties. Anfabrikas iezim laimējies, ka dabiskie šķēršļi atturējuši no mūsdienu autogrāfu iekasītājiem un vairākums vēsturisko liecību nav sapostītas. Dažas ir pat tik senas, ka iekļautas Latvijas Petroglifu centra datu bāzē.
Viena no Līgatnes vēstures zinātājām Dace Gradovska stāsta, ka Ānfabrikas klints nosaukums radies no vācu “Handfabrik” – roku darba fabrika. Te gatavots papīrs ar liešanas metodi. Kādā 1901.gada vācu izdevumā rakstīts par septiņiem pastaigu maršrutiem, viens no tiem vedis pa speciāli būvētu karnīzi tieši gar klinti virs Līgatnes upītes ūdenskrātuves. Iezī izcirstie balstu caurumi redzami arī mūsdienās. Katrā ziņā savadabīgais balkons atviegloja iespēju garāmgājējiem “ierakstīties” klintī, taču lielākie meistardarbi tapuši apmēram 4,5 metrus no zemes un iegravēti, nolaižoties virvēs no augšas.
No senākajiem laikiem saglabājušies vairāki 19.gadsimta ieraksti, vecākais pat no 1788.gada. Petroglifu centra pētnieki atraduši arī “1711.”, taču nav pārliecināti, varbūt tas ir viltojums vai arī datuma pieraksts – 17.novembris.
Līgatnes gide Marga Diteriha mēdz aizvest grupas līdz Anfabrikas klintij, rosinot tūristus pētīt gada skaitļus un dažādus gravējumus, uzminēt, kā tie tik augstu tapuši: “Es secinu, ka nolaidušies ar virvi no augšas. Dzirdu idejas arī par garām trepēm, bet vai nu, braucot uz Līgatni, stieps trepes līdzi? Uz klints labā stūra radzes ir unikāls uzraksts: “1940.13.X Jānis Osis”. Mūsu teātra dižgars mēdzis Līgatnē atpūsties Tītmaņu mājās.”
Vislabāk redzamas ir divas liecības par notikumiem Līgatnē 1917.gadā. Rūpīgs iegravējums ar zobenu un saulīti fonā, tā veidošanai, iespējams, izmantots trafarets. Ieraksts vēlāk sapostīts – sašauts. Publicējot attēlu sociālajos tīklos, saņēmu skaidrojumu no militārās vēstures pārzinātāja Ēvalda Krieviņa. Klintī atveidots viens no latviešu strēlnieku bataljonu (pulku) krūšu nozīmes variantiem. 1917.gadā te atradusies 1.brigādes Apsardzības komanda, visticamāk, lazarete. Burti “LKNS” nozīmē Latvju kareivju nacionālā savienība.
Arī par otru 1917.gadā veikto iegravējumu ar krustu plašāku paskaidrojumu sniedza Ēvalds Krieviņš: “1917.gadā no Ķempjiem uz baznīcu un tālāk uz Nītaures ceļu bija krievu armijas aizsardzības līnija “Vendenskaja pozicija”. Tajā apkārtnē atradās daudzas 12. armijas aizmugures un rezerves daļas. 38. bija “nāvinieku bataljons”, kas Līgatnē atpūtās pēc kaujām pie Jūdažiem un Inčukalna. Ja visus zināmos militāros klinšu uzrakstus uzliktu “uz kartes”, sanāktu sava veida plāns. Karaspēks pozīcijas raka ilgi un uzturējās ilgi, karošana nenotika, tad arī izklaidējās.”
Pa labi no Pirmā pasaules kara ierakstiem ir nākamais vēstures stāsts – meistarīgi un rūpīgi iegrebts cilnis ar reljefu Māras krustu sirds kontūrā, ko ietver cilvēka siluets, kurš nometies uz ceļiem, kā arī norādes uz Bībeles pantiem. Reti gadās, ka tik smalks veidojums spēj saglabāties gandrīz simts gadu. Ieraksta pilnais teksts vēl jāatšifrē, var saskatīt vārdus “krusts sirdī” un “elektrība”. Vēstījums tapis 1921. gada 8.maijā. Paraksts: J.Treiliņ. Turpinājums ir blakus skaldnē ar “čella” jeb šaujamloka gravējumu un vēl divām norādēm uz reliģiskiem citātiem.
Bībeles pārzinātāji atzīst, ka nav saprotams, kādēļ izvēlēti “gotiski drūmi” panti no Ecēhiēla grāmatas un Vēstules Romiešiem. Par notikumu, kura dēļ tapis ieraksts, tie neko nevēsta. Mācītājs Valters Korālis izsaka versiju, ka te ikonogrāfiski attēlotas latvieša divas dabas: “Viņš zina (vai vismaz nezaimo) Evaņģēlijā rakstīto, tomēr dziļi sirdī meklē vēl kādas universālas indoeiropiešu atbildes savai esamībai. Nevar gan droši zināt, ka autors ir viens un tas pats cilvēks… Pat ja vairāki gravētāji dažādos laikos, tas tomēr norāda kaut ko no tautas kopdomas.”
Cik īpašs ir bijis notikums, lai taptu visiem redzamais uzraksts, tuvāku atbildi sniedz gide un ilggadēja Līgatnes vēstures pētītāja Rasma Vanaga: “Man ir Leo Baloža stāstījums, kā tapis viens ieraksts Anfabrikas klintī. Apmēram vidū iegravēts “Jānis Treiliņš” – tas bijis Leo tēva māsas vīrs. Viņš nav onkulim pajautājis, kā tapis ieraksts, bet citi līgatnieši vēlāk stāstījuši, ka virs ieža bijis spēcīgs koks, kur vīri apsējuši virves vienu galu, otru galu drosminiekam ap jostas vietu un tad laiduši vīru lejā, lai raksta uzrakstus, un pēc tam vilkuši augšā. Jānis Treiliņš noteikti bija Līgatnes papīrfabrikas darbinieks, jo pārsvarā visas dzimtas strādāja fabrikā.”
Pārskatot Līgatnes hronoloģiju, Rasma Vanaga atradusi interesantus faktus par papīrfabriku, kur arī rodams iemesls gravējumam klintī. Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gadā, uz Maskavu aizvestas divas papīrmašīnas, 1917.gadā vēl viena (pēdējā) uz Vologdu. Fabrika pārtrauc darbu 1917.gada 3.septembrī. 1920.gada augustā Latvijas Republikas valdība Līgatnes papīrfabrikas atjaunošanai piešķir piecus miljonus Latvijas rubļu, oktobrī vēl 15 miljonus rubļu. 1921.gada 9.maijā fabrika atsāk darbu ar vienu papīrmašīnu, kura atvesta atpakaļ no Krievijas un atjaunota. Zīmīgais ieraksts tapis dienu iepriekš, 8.maijā. Iespējams, atjaunotā papīrmašīna iesvētīta.
Pa labi no pagājušā gadsimta notikumu liecībām Anfabrikas “ziņu dēlī” ir 1965.gada 29.septembra ieraksts, kas tapis pēc izrādes “Skroderdienas Silmačos”.
VLT visdrīzāk ir – Valsts Liepājas teātris. Repertuāra vēsturē rodams apliecinājums, ka mākslinieciskā vadītāja Nikolaja Mūrnieka vadībā tiešām ap šo laiku ir iestudētas “Skroderdienas Silmačos”.
Komentāri