Pirms nedaudz vairāk kā gada “Druva” sāka sekot līdzi divu cēsnieku – Baibas un Oskara Krastiņu gaitām, kuri devās darba meklējumos uz tālo Vidusjūras salu Kipru.
Sākumā reportāžas no notikuma vietas bija samērā regulāras, tagad ilgāku laiku valdījis klusums. Tomēr gads ir nozīmīgs posms, tāpēc “Druva” ieteica pastāstīt par šo laiku svešatnē. Kā stāsta Baiba Krastiņa, gājis visādi, bijušas gan baltās, gan nebaltās dienas. Lielākie piedzīvojumi un pārdzīvojumi Baibai saistās ar darba meklējumiem, jo labs darbs jau nekur tā apkārt nemētājas. Oskaram paveicās jau no paša sākuma, jo draugs viņu iekārtoja darbā “Peugeot” centrā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc abi devās uz šo valsti.
B.Krastiņa: “Man gāja krietni jautrāk, un izbaudīts ir daudz kas. Sākumā strādāju pie viena advokāta, bet bija grūti, jo manas angļu valodas zināšanas nebija tik labas, lai strādātu ar datoru un nodarbotos ar jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanu, specifisku terminoloģiju. Sapratu, ka nevaru to vilkt, tāpēc nolēmu meklēt citu darbu, bet ar šo advokātu joprojām esam draugi.
Darba meklējumu laikā nonācu pie secinājuma, ka Kiprā to nav nemaz tik viegli atrast, jo daudzās vietās prasa grieķu valodas zināšanas. Atradu darbu tīrīšanas kompānijā. Jāstrādā bija tikai trīs stundas dienā, bet arī alga bija salīdzinoši maza. Vēl viens mīnuss, ka firma nedeva darba līgumu, lai gan tika solīts, tāpēc pēc diviem mēnešiem pārgāju uz citu līdzīga profila uzņēmumu. Runājot par algām, jāteic, ka cenu nositušas filipīnietes, kuru Kiprā ir daudz, un viņas gatavs strādāt par ļoti mazu algu.
Jaunajā vietā strādāju no sešiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, dažkārt pat līdz septiņiem. Tīrīju skolas, birojus, arī ANO mītni Kiprā. Šajā darbā nācās satikties ar dažādiem cilvēkiem. Vietējie tādi nerunīgi, bet ANO ēkā strādāja cilvēki no dažādām valstīm, ar viņiem bija interesanti papļāpāt. Tad mani nosūtīja tīrīt Liebritānijas vēstniecības telpas. Jāstrādā bija sešas stundas, no 4.40 rītā līdz desmitiem. Agrā celšanās sagādāja pamatīgas mocības, jo vakarā sešos, septiņos jau nepārvarami gribējās gulēt. Izturēju četrus mēnešus, jo arī alga nebija pārāk stimulējoša. Tiesa, bija arī kas pozitīvs. Britu vēstniecībā bija ļoti patīkami cilvēki. Pārsvarā kontaktējos ar apsargiem, kuri bija no Anglijas, un tas man krietni palīdzēja uzlabot angļu valodas zināšanas.
Kā saka, katram mākonim ir zelta maliņa un katrai tumšajai svītrai seko baltā. Tiku strādāt pie Oskara “Peugeot” centrā, jo mūsu trešais partneris Mārtiņš nolēma atgriezties Latvijā. Oskaru pārcēla viņa vietā uz automazgātavu, bet es tiku Oskara vietā. Protams, var diskutēt, vai tas ir sievietes darbs – pumpēt eļļu, iztukšot netīrās eļļas toverus, vest ārā visādus dzelžus un tīrīt telpu grīdas. Strādāju vīriešu kolektīvā, bet kolēģi ir jauki. Ar dažiem saprotamies ļoti labi, vienīgā skāde, ka visu laiku jārunā angliski. Tas, protams, uzlabo valodas prasmi, bet mazliet reizēm piegriežas. Labi, ka esmu tur kopā ar vīru un savstarpēji varam runāt latviski. Ja ne, dzimtā valoda aizmirstos. Bet ar kolektīvu esmu apmierināta, jo smagākos darbos kolēģi man kā sievietei palīdz, smagie dzelži man nav jāstiepj.
Nupat viens jauks kolēģis aizgāja no darba un sarīkoja atvadu pasākumu kafejnīcā. Vakars bija patīkams, vienīgā problēma, ka visi pārsvarā runāja grieķiski un mēs neko nesapratām. Ik pa laikam jau kāds atcerējās arī mūs un parunāja angliski, bet kopumā tusiņš bija jauks. Varējām nobaudīt dažādus vietējos ēdienus. Bija interesanti, vien no gliemežiem atteicos. Man tie likās kā tie, kuri Latvijā dārzos lapas grauž. Jāsaka, ka Latvijā balles ir pamatīgākas, ar dziesmām, dejām. Te ātri paēda, ātri padzēra un prom pa mājām.
Bet pietiek runāt par darbu, jo ir jau arī brīvais laiks. Uzreiz jāteic, ka nekādās izklaidēs neielaižamies, jo viss samērā dārgs. Ja reiz ir vēlme kaut nedaudz iekrāt, nevar dzīvot ar vērienu. Cenšamies izmantot laiku, lai iepazītu salu. Dažas reizes esam bijuši kalnos, no kurienes paveras teicams skats. Arī paši kalni tādi interesanti, liekas, ka būvēti no akmens plāksnītēm, jo visi ir tādos kā pakāpienos. Šovasar lielisks piedzīvojums bija pasaules rallija čempionāta Kipras posma apmeklējums. Redzēt to dabā tomēr ir foršāk nekā televīzijā, lai gan mīnuss tas, ka viens, divi, autiņš palido garām, un viss. Televīzijā rāda ko vairāk.
Esam peldējušies Vidusjūrā, bet, teikšu atklāti, Baltijas jūra man patīk labāk. Vidusjūrā tik sāļš ūdens, ka normāla pelde nesanāk. Vasara latviešiem te ir pamatīgs pārbaudījums, jo karstums neizturams. Dienā tik vien kā līdz darbam un atpakaļ. Arī naktīs pamatīgas mocības. Tāds karstums, ka ne aizmigt. No rīta pamosties nosvīdis slapjš, kā no dušas iznācis. Ja tur vaļā logus, istabā salido odi, kas kož trakāk nekā Latvijas dzēlēji.
Vēl varu pastāstīt, ka te esam izbaudījuši īstu negaisu. Latvijā redzētie ir tikai neliela atblāzma no tā, kas notiek te. Vienu vakaru pat uzkāpām uz mājas jumta, lai izbaudītu šo unikālo ainavu. Debess tumša jo tumša, bet apkārt nepārtraukti zibeņo. Fantastiska aina, lai arī ir nedaudz bailīgi.
Vasarā neaizmirsām nosvinēt Jāņus, lai vismaz var uzturēt latvisko garu. Bija atbraukusi draudzene no Latvijas, tad nu trijatā arī svinējām. Uz balkona cepām gaļu, dzērām alu un dziedājām līgo dziesmas līdz pat sešiem rītā. Viss gluži kā Latvijā, tikai krietni mazākos mērogos.
Jāteic, ka ļoti pietrūkst Latvijas biezpiena, kefīra un rupjmaizes. Vietējā pārtika ir nepierasta, un vien rets produkts garšo. Ir jau gan te krievu veikaliņi, kur var nopirkt pārtiku no visas bijušās savienības, arī “Laimas” konfektes un marinētus šampinjonus no Latvijas (!). Tiesa, cenas tur ir pamatīgi uzskrūvētas.
Tagad pie mums iestājies rudens, var teikt, klāt ziema. Laiks pārmainījās tik strauji, ka ne aptvert. Nebiju domājusi, ka dienvidos var būt tik auksts. Lai arī termometrs rāda lielus plusus, ārā ir auksti. Laikam tur vainojams mitrais gaiss.
Sākam domāt par Ziemassvētkiem, kas mums būs otrie ārpus dzimtenes. Arī Kipras galvaspilsētā jau tiem gatavojas, lai gan te mums tik pierasto Ziemassvētku sajūtu dabūt grūti. Egle centrālajā laukumā uzstādīta, tur notiek pasākumi, kafejnīcas ir izgaismotas, vietējiem svētki sākušies. Jāatzīst, ka sajūta joprojām ir savāda, nejūtamies kā mājās. Svētkos sirdī būsim kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem. Novēlam visiem “Druvas” lasītājiem jauku šo gada pēdējo mēnesi!
Komentāri