A. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas IV kursa audzēkne
Izstāžu namā notika godalgotās pianistes, profesora A. Zandmņa audzēknes Dzintras Erlihas koncerts. Tas bija veltīts komponistes Lūcijas Garūtas 105 gadu jubilejai, tika atskaņoti L.Garūtas, A.Skrjabina, F.Šopēna, O.Mesiāna un J.Ivanova skaņdarbi. Man šis koncerts ļoti patika un atstāja paliekošu iespaidu. Domāju, ka neviens klausītājs pēc tā nepalika vienaldzīgs. Tik spilgta muzikālā tēla iedzīvināšana, ietērpšana skaņās, tonī, tembrā – tā pati par sevi ir liela, grūtā, neatlaidīgā un mērķtiecīgā ceļā sasniedzama māksla. Taču mūziķim tas ir jāprot, un jāprot izdarīt tā, lai publika ne brīdi neatslābtu, lai ne mirkli netiktu pazaudēta vēlme klausīties.
Jau pirmajā atskaņotajā miniatūrā, kas bija L. Garūtas “Teika”, mums, klausītājiem, tika uzburta neparasta un fantastiska valstība. Niansēs noslīpētais izpildījums, smalkais, dzidrais tonis un perfektā tehnika lika vēlēties kavēties „Teikas” skaņās vēl un vēl. Tas patiešām bija ļoti skaisti.
Šopēna dejiskās un optimistiskās mazurkas emocionāli “pacēla”. Tā ir mūzika, pēc kuras nevar nepasmaidīt.
Pirmo reizi dzirdēju komponista Olivjē Mesiāna mūziku. Tika atskaņotas piecas miniatūras no lielāka klaviermūzikas cikla. Mani visvairāk „uzrunāja” pirmā, taču kopumā šī mūzika bija drūma un ekspresīva, un, sižetiski apspēlējot Bībeles tēmas, radīja diezgan spēcīgu kontrastu ar iepriekš dzirdēto.
Lai koncerts nebeigtos uz šādas drūmas nots, Dz.Erliha mums nospēlēja Jāņa Ivanova “Skicējumu”. Ivanovu pazīstam kā lielāko latviešu simfoniķi, tādēļ mani interesēja, kā tad pianistei izdosies šo pamatīgumu “ietērpt” klavieru skaņās. Jāteic, tas tāpat, kā pārējā programma, izskanēja nevainojami.
Koncerts patiesi bija labs un noskaņām bagāts, tādēļ vēl jo vairāk žēl, ka tas bija tik maz apmeklēts. Manuprāt, par 30 santīmiem šādus pasākumus nevajadzētu laist garām, jo mūzika, it sevišķi „dzīvajā” izpildījumā, bagātina mūs gan emocionāli, gan garīgi un palīdz izprast sevi un pasauli, teikšu, daudz dziļākā perspektīvā.
Komentāri