Raiskuma pagasta “Kalna Šķibustos” iebraucu nejauši. Piesaistīja norāde autoceļa malā. Cauri mežam, kur ceļš grambās un jābrauc pa koku saknēm, nokļuvu skaistā vietā.
“Te ir Šķibustkalns. Teika vēsta, ka Gaujas attekā pie Šķibustkalna zviedri septiņus nesienus ar zeltu noglabājuši,” stāsta “Kalna Šķibustu” saimniece Brigita Celmiņa. Tiesa, pavisam drīz Celmiņu ģimenes īpašums sauksies “Gala Šķibusti”, jo nezin kā iznācis, ka pagastā kaimiņmājām vienādi vārdi un nu jāmaina.
No mājas pāri laukiem paveras acis valdzinoša ainava uz netālo mežu. Turpat lejiņā avota vietā izrakts neliels dīķis, kurā arī sausajās vasarās bijis ūdens dārza laistīšanai.
“Kad pirms 26 gadiem te atnācām, viss bija pavisam citādāk,” atmiņās kavējas saimniece un stāsta, kā rīdzinieku Brigitas un Māra Celmiņu ģimene nopirkusi tukšu māju, kurai pirmajā ziemā jumts iebrucis, kā visu atjaunojuši, uzcēluši saimniecības ēku un saimniekojuši. “Audzējām kartupeļu, dārzeņus, zemenes ne tikai sev, arī pārdošanai. Visu darījām ļoti nopietni. Nu pēdējos gados vairs ne. Pamazām aizvien vairāk vietas aizņem puķes, bet vadziņās aug vien kāds gurķis, sīpols, salāti, dilles,” saka Brigita Celmiņa. Šīs vasaras dārzkopju bieds – maijvaboļu kāpuri -iznīcinājuši zemeņu stādījumu, nodarījuši kaitējumu dārzam. “Saimniekošana ir mūsu vaļasprieks. Gribas būt svaigā gaisā, skaistā vietā, te strādāt un redzēt darba augļus,” vien nosaka saimniece.
No agra pavasara līdz vēlam rudenim pagalmā priecē kāds zieds.
Iebraucot pagalmā, priecē dālijas, kas gar sētu patlaban krāsu daudzveidībā sacenšas. Turpat arī asteru dobe. Bet pagalmā ozolu pavēnī nelielās, lielākoties apaļās dobēs, zied samtenes, rudbekijas, rozes, flokši, bet ziemai gatavojas lilijas, īrisi, tulpes, narcises. Pie saimniecības ēkas sarkanā roze zied jau 26 gadus. Saimniece brīnās, kur tai tāds spēks, ziemā apsalst, bet pavasarī atkal raisās ziedi. “Šķibustkalnā labāk nekā citviet jūtamas gadalaiku maiņas, ja citur agrs un silts pavasaris, te ļoti agrs un ļoti silts, ja citur auksts, te par grādiem pieciem aukstāks. Te ļoti daudz āderu. Upenēm nepatika. Kā ogulāja krūmu izņēmām, vietā tapa puķu dobe. Tā tās apaļās dobes radās,” stāsta saimniece un piebilst, ka apkārt ērti appļaut.
“Tā kā mēs jau neviens pagalmu neveido,” Brigita vien nosmej. Bet ne jau citiem, tas viss pašiem, lai te labi justos, lai būtu ērti, mājīgi. Un stāda to, kas patīk. ”Pēdējos gados izvēlos ziemcietes. Tām jāvelta mazāk darba,” pieredzē dalās Brigita un ar lepnumu piebilst, ka “Kalna Šķibustos” aug ap 30 liliju šķirnes, teju desmit šķirņu flokši, bijis arī daudz rožu. Tām te nepaticis.
Vecie ozoli, kuri katrs savā laikā met lapas, liepas, kurās ziedu laikā san bites, kļavas, goba rada tieši šai vietai īpašo gaisotni. Ir jauki pasēdēt ozola paēnā, atspiesties pret tā stipro stumbru. Vasarā lielais galds pagalmā ir iecienītākā vieta. Tur var gan atpūsties, gan kopā pabūt, gan ražu salikt. Kad lielāka saiešana, tad tas tiek nolikts nedaudz attālāk, lai varētu baudīt apkārtnes ainavu.
“Kalna Šķibustu” saimnieki pamazām pošas uz Rīgu. “Vasaras atvaļinājumi beigušies, jāsteidz darbi. Arī ziemā te bieži atbraucam,” atvadām saka Brigita Celmiņa. Viņa un dzīvesbiedrs Māris savulaik no pazušanas nebūtībā izglābuši mājvietu Šķibustkalnā, tagad to sakopj. Nākotnē par to gādās viņu dēli. “Darāmā daudz. Bērniem jādomā, kā apkopt un uzturēt pļavas,” saka saimniece.
Komentāri