Ģimenē laulība un šķiršanās ir ļoti cieši saistītas tēmas. Nākas atzīt, ka arvien palielinās to cilvēku skaits, kuri piedzīvo šķiršanos ģimenē. Par to pārliecinos, gatavojot arī ikmēneša materiālus par Cēsu rajona tiesu, kuros redzams, ka nereti mēnesī tiek šķirtas pat vairāk nekā 20 laulības.
Tā jau gan saka – mūsdienās izšķirties ir tikpat viegli kā apprecēties. Un no vienas puses labi jau ir. Taču šajā šķiršanās juceklī vislielākās ciešanas un nesapratne par notiekošo droši vien ir bērniem, par kuriem šoreiz nedaudz vairāk.
Dzīvē sanāk, kā sanāk
Jau sarunas sākumā Aija Lejiņa atzīst, ka mirklī, kad iepazinusies ar sava dēla tēvu, prātā nav nācis, ka vēlāk būs naids, šķiršanās un bērna dalīšana. Sākumā bijusi mīlestība un rozā brilles.
“Protams, kā jau visi pāri – iepazināmies, iemīlējāmies, un ar laiku mums piepulcējās arī dēliņš. Šobrīd pat negribas it kā iedziļināties un meklēt to lūzuma mirkli, bet tāds bija. Sākās nepamatota greizsirdība, dusmu lēkmes, pārmetumi un naids,” atminas Aija un atklāj, ka apprecēties ar bērna tēvu nepaspēja, bet kopā pavadīti trīs gadi.
“Viņš bija ļoti temperamentīgs un karstgalvīgs. Es tomēr esmu klusāka un daudz mierīgāka. Kaut kas mums nesanāca. Droši vien arī mūsu raksturi nesakrita. Taču pienāca mirklis, kad sapratu, ka mums dzīvē ejams katram savs ceļš. Sākās draudi. Teica, ka atņemšot man dēlu, ka aizvedīs viņu kaut kur prom un ar mani sazin ko izdarīšot,” saka Aija un atzīst, ka sāpīgākais bijis mirklis, kad notikusi dēla dalīšana.
“Puika vēl ir mazs. Protams, viņš jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Taču savu dēlu atdot nevēlējos ne par kādu cenu. Bija mums kašķi, strīdi un vairākas tiesas. Šobrīd ir nolemts, ka bērns dzīvos kopā ar mani, taču viņa tēvs vēl joprojām neliekas mierā un ik pa laikam kaut ko perina,” saka Aija un turpina: “Es nenoliedzu, ka bērnam vajadzīgs tēvs, bet par viņu pat domāt negribu. Nebiju domājusi, ka vienā cilvēkā var būt tik daudz naida. Taču mūsu dēla labad cenšos sadzīvot un rast kaut nelielu cieņu pret šo cilvēku, kurš man reiz bija tuvs. Ceru, ka mums abiem ar laiku izveidosies citas ģimenes un viss bijušais aizmirsīsies. Taču dēlam tēti atņemt gan nekad nedomāju. Ir lietas, kuras mainīt nevar.” Vecākiem jāturpina rūpēties par bērnu
Psiholoģe Iveta Berķe uzsver, ka vecāku šķiršanās vienmēr un neatkarīgi no bērnu vecuma ir ļoti grūts process.
“Bērna turpmāko dzīvi ietekmē gan tas, kā rīkojas aizgājušais– pazūd vai saglabā ar bērnu labas attiecības , un kā šķiršanos pieņem tas, ar kuru bērns paliek kopā. Varētu teikt, ka bērna dzīves pierastais modelis, arī tad, ja vecāku attiecības bijušas konfliktu pilnas, sagrūst, un tas nes līdzi dažādas jūtas bērnā – lielu nedrošību, bailes, dusmas, vilšanos un gandrīz vienmēr vainas izjūtu. Bērni bieži vien iekšēji jūtas vainīgi, jo varbūt nav bijuši pietiekoši labi, lai vecāki paliktu pie viņiem,” stāsta psiholoģe un turpina: “Tiek ietekmēta bērna psihoemocionālā attīstība. Tas nozīmē, ka viņi mēdz savā attīstībā regresēt, lai neapzināti atgrieztos laikā, kad viss bija pa vecam.”
I.Berķe stāsta, ka ir būtiski, lai vecāki spētu saprātīgi izšķirties, saglabājot labas attiecības ar bērnu. Šajā gadījumā bērns pamazām samierinās ar zaudējumu, izsēro šķiršanos un pieņem to, ka viņam ir abi vecāki, tikai nedzīvo kopā.
“Ļoti postošu ietekmi uz bērna psihi atstāj situācijas, kad vecāku šķiršanās pārvēršas par viņu karu mūža garumā, kurā kā spēcīgs ierocis tiek izmantota bērna lojalitāte pret tēti un mammu, kad ar bērna jūtām manipulē, jo tādējādi iespējams atriebties bijušajam partnerim,” stāsta psiholoģe un atklāj, lai šķiršanos bērnam palīdzētu pārvarēt, ir daudz kā svarīga, ko vajadzētu ņemt vērā.
“Ar bērnu jārunā par šķiršanos, un tam noteikti nevajadzētu būt vienreizējam pasākumam. Ja bērnam šajā sakarā ir jautājumi, viņam jāļauj jautāt vēl un vēl. Ja ar bērnu nerunā, viņam ir grūti tikt galā ar jūtām, kā arī grūti izprast realitāti un to, kā dzīve tiks organizēta pēc šķiršanās, tādos gadījumos bērni savā iztēlē veido turpmākās dzīves ainu,” domās dalās I.Berķe un piebilst, ka arī vecākiem ir svarīgi risināt savas attiecības, meklēt palīdzību un atbalstu. Taču jāatceras, ka atbalsta cilvēks noteikti nevar būt bērns.
Kā ļoti svarīgu faktu psiholoģe I.Berķe min to, ka vecākiem arī pēc šķiršanās jāturpina rūpēties par bērnu.
“Bērnam svarīgi izjust, ka viņš ir piederīgs un svarīgs abiem vecākiem, ka šo piederību un mīlestību viņš saņem konsekventi, ne tikai, piemēram, Ziemassvētkos. Ir svarīgi, ka bērns uztur attiecības ar abiem vecākiem, kuri par tikšanās modeli ir vienojušies, to ievēro, radot bērnā stabilitātes izjūtu. Tad bērnam vieglāk pieņemt to, ka dzīvo pie viena, ciemojas pie otra, tas viss notiek noteiktā sistēmā, kuru bērns iemācās pieņemt. Liekas, ka arī ciemošanās citā valstī, ja tas notiek ar mātes vai tēva atbildīgu iesaistīšanos, bērnam kļūst pieņemama,” saka psiholoģe un turpina: “Kopumā varētu teikt, ja vien vecāki ir nobrieduši pieaugušie, kuri neatkarīgi no personiskās krīzes spēj saredzēt bērna vajadzības un turpina būt par konsekventiem vecākiem ar savu klātbūtni bērna dzīvē, viņam ar šķiršanās perioda grūtībām ir vieglāk tikt galā, kā arī vieglāk pieņemt jauno realitāti.”
Komentāri