Arnita Rēdmane drošībai apguvusi otru profesiju. Viņa ir mājturības skolotāja, bet lauku skolā ar katru gadu slodze paliek mazāka. Dažādos līmeņos nebeidz runāt, ka lauku skolām nav nākotnes un skolotājiem jādomā, ko darīs.
“Esmu ieguldījusi savā nākotnē,” saka drustēniete. Viņa šovasar ieguvusi diplomu sieviešu un vīriešu vieglā virsapģērba adīšanā. Arnita iegādājusies adāmmašīnu, un ne viens vien radinieks svētku reizēs ticis pie interesantas šalles, džempera, svārkiem. “Vēl aizvien mācos un zinu, ka daudz ko neprotu. Man vēl viss nesanāk tik ātri.
Rokdarbi vienmēr patikuši. Biju dzirdējusi, ka ada ar mašīnu, bet neiedomājos, ka varētu to darīt. Bet
cik var kilometrus noadīt ar rokām,” domās dalās Arnita un ir gandarīta, ka ieguvusi otru izglītību. Lai gan patiesībā trešo. Viņa ir ne tikai mājturības skolotāja, arī logopēde.
“Katras zināšanas, katrs diploms var dzīvē noderēt,” pārliecināta uzņēmīgā sieviete. Arnita ar lepnumu rāda adāmmašīnu, tā no tehniskām lietām visdārgākā. Viņa vien nosmej, ka citi pērk dārgas mašīnas, skaistus suņus, viņa nopirkusi adāmmašīnu. “Pirms tam gan nācās krietni pastrādāt, jo tā nav lēta. Laba mašīna maksā labu naudu,” uzsver adītāja.
Arnita ir priecīga, ka viņai kupla radu saime un katram kārojas kādu jaunu apģērba gabalu. Tā viņa krāj pieredzi. “Ideju jau netrūkst, atliek vien mēģināt. Latvijā nav žurnāla par mašīnadīšanu, toties var nopirkt labus krievu izdevumus,” stāsta Arnita. Skolu brīvlaikā ciemos bija atbraukuši brāļa bērni, ieraudzīja adījumus, iepatikās, un viens puika lūdzās,
– vai nevari čipendeiļa šalli noadīt, kurā ietīties. Viens vakars, un šalle gatava. Vienā vakarā var noadīt arī zeķu pāri. Protams, viss atkarīgs, cik sarežģīts ir adījums.
“It kā jau visu var nopirkt veikalā, bet kāda ir cena Ķīnā ražotajam, nerunājot par kvalitāti! Pāris reižu izmazgā un džemperis vai nu saveļas, vai saraujas. Adījums ir jākopj, ne visi to dara, bet dažkārt, lai kā centies, tas zaudē izskatu,” domās dalās Arnita un piebilst – nav pareizs daudzu priekšstats, ka rūpnieciski ražotais vienmēr ir lētāks. Jāvērtē taču arī kvalitāte un tas, cik ilgi apģērbs kalpo. Dziju piedāvājums veikalos ir jo plašs. Arnita par tām zina daudz stāstīt. Katrai savi knifi, katra piemērota kam citam. “Reiz salīdzināju adīšanu ar šūšanu, kas grūtāk. Audumu var nogriezt, piegriezt, iztaisīt ko citu, bet ja adījums ir brāķis, tad jāizārda, neko izlabot nevar,” pārliecinājusies Arnita un atzīst, ka adīt nevar, ja ir slikts garastāvoklis, nogurums. Ātri var kļūdīties.
“Man ir diploms un vēlēšanās darīt to, kas patīk, kā arī pilnveidoties, aizvien mācīties ko jaunu. Arī no interneta var iemācīties, bet ne jau uzzināt to, ko skolā pastāsta pieredzējis pasniedzējs,” saka drustēniete. Arnita atklāj, ka ir arī iecere nesen iegūto profesiju pārvērst par nopietnu, oficiālu nodarbošanos.
“Zinu, ka savējos nodrošināšu, lai kādi laiki, un nebūs problēmu, ko vilkt mugurā. Katras zināšanas taču noder,” tā Arnita Rēdmane. Viņa meklē un izmanto iespējas.
Sarmīte Feldmane
Komentāri