Mūsdienās, ja skolā mācībās ir aizgājis kaut kas šķērsām, ir pieņemts meklēt palīdzību un glābiņu pie privātskolotāja. Kādam varbūt tā ir pēdējā cerība saņemt sekmīgu atzīmi, beigt skolu vai iestāties augstskolā. Katrā gadījumā jāmācās jau ir katram pašam neatkarīgi no tā, vai sēž skolas solā, vai līdzās privātskolotājam… Jāizvērtē mācību grūtības
Runājot par privātstundām, psiholoģe Inna Rezgale uzsver kādu būtisku lietu. Skaidrs, ka vecāki par privātskolotāju iedomājas situācijā, kad bērnam ir radušās grūtības mācībās. Taču svarīgi saskatīt iemeslus, kādēļ tā noticis, un jānoskaidro, kādas konkrēti ir šīs grūtības.
“Pirms meklēt privātskolotāju, vecākiem jāizvērtē situācija un jācenšas saprast, kādēļ bērnam pēdējā laikā sekmes ir pazeminājušās. It kā visu laiku mācībās gājis labi, bet pēkšņi kaut kas vairs nav tā. Tikpat labi tā var būt trauksme, kāds pārdzīvojums vai stress ģimenē, kas atspoguļojas arī bērna panākumos mācībās. Varbūt tās ir grūtības skolā. Bērnam neveidojas labs kontakts ar klasesbiedriem vai skolotāju. Iespējams, pārdzīvojums saistīts ar pār-eju no vienas skolas uz otru, vai no vienas mācību programmas uz otru. Privātstundas der gadījumā, ja grūtības nav saistītas ar bērna temperamentu, trauksmi vai kādu pārdzīvojumu. Vecākiem jāizvērtē vairākas lietas un tikai tad var teikt: “Jā, mūsu bērnam ir nepieciešamas privātstundas!”,” skaidro psiholoģe.
Sarunas laikā nonākam pie atziņas, ka skolēni mūsdienās mācībās ir ļoti noslogoti arī ar dažādām pēcstundu aktivitātēm un pulciņiem.
“Priecājos par katru vecāku, kurš zina, cik mācību stundas katru dienu ir viņa bērnam, domāts pamatskolēnam. Būtu labi, ja vecāki varētu izvērtēt, cik daudzas stundas bērns jau ir nostrādājis. Un tad vēl ir pulciņi, mājasdarbi. Nav noslēpums, ka daudzi bērni saspringtā dienas režīma dēļ mūsdienās iedzīvojas neirozēs. To der atcerēties, domājot arī par privātstundām. Ja tās ir kā papildus slodze, iespējams, var gadīties, ka bērnam arī citos mācību priekšmetos, ar kuriem līdz šim viņš veiksmīgi bija ticis galā, pasliktināsies atzīmes. Varbūt pavājināsies interese par hobijiem. Ja pieaug sasprindzinājums, cilvēkā zūd dzīvesprieks, pazeminās mācību un citu aktivitāšu motivācijas līmenis. Mēs nevaram atslābt un baudīt to, kas mums sanāk un padodas. Un, ja pazūd tas, kas mums padevies, varam sākt domāt par sevi kā neveiksminieku,” stāsta I.Rezgale un turpina: “Es nekad neteiktu nē privātstundām, ja tās patiešām bērnam ir nepieciešamas. Tikai šādā situācijā ir svarīgi runāt ar bērnu un skaidri pateikt, kurā laikā, cik bieži, ar kādu mērķi notiks šīs stundas. Viss ir sīki jāizplāno un pēc iespējas skaidrāk jāvienojas ar bērnu un privātskolotāju. Arī skolotājam sākumā vajadzētu konstatēt un bērnam pateikt, kas tieši būs jāmācās. Arī pašam bērnam ir svarīgi izvērtēt savu situāciju, lai nav tādi vispārinājumi, kā „es pilnīgi neko nesaprotu no matemātikas”. Ir labi, ja skolotājs sniedz savu vērtējumu, piemēram: ” Šīs prasmes ir attīstītas atbilstoši 6. klasei… Ar to tu pietiekami labi tiec galā… Tas, pie kā mēs tuvākās nedēļas strādāsim, ir tas un tas”. Tas bērnam dod lielāku skaidrību par sevi. Ko nozīmē iet uz privātstundām un mācīties visu matemātiku? Drīzāk jāsaka: “Uzlabosim šo un tad spersim nākamo soli!”, domās dalās psiholoģe.
Sarunas laikā nonācām arī pie secinājuma, ka vecākiem varbūt dažkārt jāsamierinās ar domu, ka viņu bērns visos mācību priekšmetos nebūs teicamnieks. Protams, visi vecāki bērniem grib to labāko. Pasargāt bērnu no kļūdām, kuras paši kādreiz pieļāvuši. Taču, kā atzīst psiholoģe, dzīve visu noliek pa vietām. Bērns iegūst savu pieredzi un arīdzan kļūdas. Ja vecāki vispār pārzina sava bērna mācību slodzi, zina par viņa grūtībām un panākumiem, izrāda par to interesi, jūt līdzi, nevis pastiprināti kontrolē, tad tā jau ir laba saskarsmes privātstunda bērnu un vecāku attiecībās, par kuru nav jāmaksā latos. Privātskolēni ir dažādi
Matemātikas skolotāja Ilze Simonoviča sarunas laikā atklāj, ka, runājot par privātskolēniem, ir liela atšķirība starp studentu, vidusskolas un pamatskolas skolēnu. Skolotāja piekrīt, ka individuālais darbs ar skolēniem patiesi nav retums mūsdienās, kad tik daudzi dodas tālos ceļojumos, slimo vai neapmeklē stundas.
“Vidusskolēns un students pats jūt, ka ir nepieciešama palīdzība, un dodas pie privātskolotāja. Viņi konkrēti zina mērķi un to, ko vēlas saņemt no skolotāja. Līdz ar to privātskolotājam ir viegli strādāt, jo viņš atbild uz konkrētu jautājumu, un tas nav ilgstoši. Tā pārsvarā ir īslaicīga palīdzība. Arī tie, kuri nāk sagatavoties, piemēram, iestāšanās vai kādam gala eksāmenam, zina, ko vēlas, un skolotājs tikai paskaidro vai atbild uz konkrētiem jautājumiem,” stāsta skolotāja un atzīst, ka par privātskolotājiem ir izveidojušies mīti.
“Daudzi domā tā: “Es no matemātikas neko nesaprotu, bet dabūšu privātskolotāju, un viss būs skaidrs.” Vecākiem jārēķinās ar to, ka privātskolotājs nav burvis, kurš paņems spainīti un ielies zināšanas galvā. Pie tam izdarīs to ļoti ātri. Ar naudu tam vispār nav nekāda sakara. Nevar teikt, ka par latu būs glāze zināšanu, par diviem – divreiz vairāk. Vecāki privātskolotāju pārvērtē arī tādā ziņā, ka atved bērnu un domā, ka tūlīt viss notiks. Bet ir nepieciešams laiks, lai viņi sastrādātos. Lai vecāki pamēģina paši atrisināt kaut kādu problēmu, kad viņam skatās uz pirkstiem. Bērns sākumā privātskolotāju neuztver kā palīgu. Viņš nevar uzreiz brīvi runāt par savām problēmām. Ir bailes kļūdīties acu priekšā, jo nezina, kādas var būt sekas. Līdz ar to paiet kāds laiks, kamēr abi cilvēki viens otru sāk uztvert kā draugu vai palīgu. Bez tam privātstundās skolēnam dažkārt rodas pārsteiguma moments, jo atklājas, ka arī te ir jāmācās pašam gluži kā stundās,” domās dalās I.Simonoviča.
Skolotāja atzīst, ka dažkārt skolēniem vājas sekmes ir nevis nezināšanas, bet kādu citu iemeslu dēļ. Piemēram, skolēns strādā lēni un neiekļaujas atvēlētajā laikā. Varbūt viņš ir pārāk neuzmanīgs un paviršs, bet mācību vielu saprot.
“Šādā gadījumā ar skolēnu jāstrādā, lai uztrenētu ātrumu vai lauztu viņa ieradumus, bet īsā laikā to izdarīt nevar. Protams, ir man gadījušās arī neveiksmes, bet vairumā gadījumu privātstundas spēj skolēnam palīdzēt.
Domāju, ka vecākiem ar to problēmu jātiek galā, ja bērnam sekmes ir tiešām vājas. Nevar mierīgi noskatīties, ka bērnam gadu no gada sāk ievilkties zināšanas kādā mācību priekšmetā. Un atjēgties tikai vidusskolā vai devītās klases beigās pirms eksāmeniem. Ir labi, ja vecāki seko sava bērna sekmēm. Daudz bēdīgāk ir tad, ja vecākiem tam neatliek laika vai vēlēšanās. Jebkurā gadījumā, ja tiek kaut kas darīts, tas ir vairāk, nekā nedarīt pilnīgi neko,” atzīst skolotāja I.Simonoviča.
Ieva, mācās 6. klasē: ”Līdz šim mācībās man gāja labi, taču šogad pasliktinājās sekmes matemātikā. Skolotāja stundā ļoti ātri ņem jauno vielu un nespēju vairs tik līdzi. Pie privātskolotājas eju reizi nedēļā. Man tas palīdz saprast mācību vielu, kuru stundā esmu palaidusi garām.”
Ainārs, mācās 8. klasē: ”Par privātstundām lēmumu pieņēma mana mamma. Man privātskolotāja ir latviešu valodā, kurā jau pāris gadus esmu nesekmīgs. Droši vien esmu bijis slinks un jau mazākās klasēs palaidis kaut ko gar ausīm. Tagad ir grūti. Ir sakrājušies lieli robi, kuros kaut kādu palīdzību cenšas sniegt privātskolotāja. Protams, dažkārt ir liels nogurums un slinkums pēc stundām vēl iet pie privātskolotāja, bet saprotu, ka pašam tas ir vajadzīgs.”
Līga, mācās 9. klasē: ”Jau vairākus gadus esmu gājusi uz privātstundām matemātikā un angļu valodā. Neteiktu, ka tās man ir palīdzējušas kļūt par teicamnieci, bet vismaz neesmu vairs nesekmīga. Daudz kas ir atkarīgs no privātskolotāja un viņa mācīšanas stila.”
Komentāri