Aina Zvirbule kara laiku Līgatnē neredzēja, jo ģimene bija to daudzo līgatniešu skaitā, kurus skāra 1941. gada 14. jūnija deportācijas.
Ainai no izsūtījuma Krasnojarskā izdevās atgriezties gadu pēc kara beigām, kad, braucot uz dzimtajām mājām Līgatnes pagasta „Ezerlejām”, kara postījumi vēl bija kā uz delnas. „Kad braucu mājās, man bija 14 gadi. „Ezerlejās” vairs netiku, tur mitinājās sveši cilvēki. Tēvs un māte bija miruši, un mani pieņēma mātes māsa, kura dzīvoja „Zužos”. Atgriežoties redzēju, kā dzīvi izmainījusi gan padomju armijas ienākšana, gan karš,” uzsver Aina Zvirbule un piebilst, ka, neraugoties uz pasaulē nodzīvotajiem tikai 14 gadiem, arī viņas dzīve bija sagriezusies ar kājām gaisā. Pēc kara vecākais brālis bija nonācis amerikāņu gūstā un tā savu mūžu arī nodzīvoja ASV.
„Kad braucu mājās, sirdi pacilāja prieka sajūta, bet acīm pavērās kara atstātais posts. Visas dzelzceļa staciju ēkas Latvijā, kurām nācās braukt garām, bija drupās. Siguldas stacija Latvijas laikā bija izcili skaista,” viņa saka un atrod stacijas kādreizējo fotogrāfiju. Arī Līgatnes stacija bija saspridzināta. „Atceros, tā bija liela ēka ar kāpnēm no ceļa puses,” viņa stāsta.
No Rīgas uz Līgatni Ainu kravas mašīnā atveda kāds krievu virsnieks. “Kad mani izrāva no mājām, biju tikai deviņus gadus veca, bet atgriezos ar to pašu kleitiņu mugurā, ar ko aizbraucu. Piecos gados izsūtījumā nemaz nebiju paaugu-sies,” stāsta Aina Zvirbule, atceroties, ka pretī nācēji noskatījušies, it kā cenšoties izprast, kas ir šis mazais meitēns, kurš kopā ar krievu virsnieku ieradies Līgatnē.
Atgriežoties pagastā, Aina Zvirbule neskartu ieraudzījusi tikai pienotavu, kuras celšanā bija piedalījies arī viņas tēvs.
Aina Zvirbule atceras, ka arī Līgatnes papīrfabrika gulēja drupās. „Katru sestdienu gājām, nesām un tīrījām ēku no ķieģeļiem. Fabrikā toreiz bija enerģisks direktors Volgins, Kurzemes saimnieku dēls, kurš cīnījās, lai fabriku atjaunotu. Uzvārdu viņš bija pieņēmis, lai pie jaunās varas būtu iespēja izdzīvot. Volgins vienmēr mudināja: „Meitenīši, sestdien visas uz talku!”
Vēl gadu pēc kara lielajā fabrikas noliktavas ēkā mitinājās vācu gūstekņi. Sestdienās un svētdienās viņi palaisti brīvsolī. „Gūstekņi vietējās mājās prasīja darbu. Saimnieki par samaksu viņus pabaroja. Atceros, ka kaimiņos – otros „Zužos” – bija liels suns, kas vāciešus laida iekšā, pat nerēja, bet, ja nāca krievs ar kādu paunu uz muguras, lielais suns stāvēja priekšā, rēja un nelaida garām. Nespējām izskaidrot, kā tas viņus atšķir,” to atceroties, smej Aina.
„Biju tādā vecumā, ka dzīves traģiskumu īsti nesapratu. Atceros, kā jaunieši meklēja darbu rūpnīcās un citur, lai nebūtu jāstājas kolhozā, jo dzimtas mājām un zemei vairs nebija nākotnes. Tie, kuri palika pie privātās saimniekošanas, tika iznīcināti ar nodevām. Tik daudz nevarēja izaudzēt, cik padomju vara prasīja nodot. Tos, kuri nodevu normu nevarēja izpildīt, uzskatīja par budžiem. Viņi iekļuva sarakstā, lai 1949. gadā tiktu izvesti uz Tālajiem Ziemeļiem,” Aina Zvirbule aizdomājas un vērtē, ka, būdama bērns, daudzus notikumus, kuri atmiņu krātuvē būtu svarīgi, palaidusi garām.
„Uzskatu, ka vecākiem un vecvecākiem vajag izprasīt visu par pagātnes notikumiem. Diemžēl jaunībā tas šķiet mazsvarīgi, tādēļ neieklausāmies vecāku cilvēku stāstos. Esmu secinājusi, jo cilvēks vecāks kļūst, jo interese par savas puses vēsturi un cilvēkiem aug, bet pienāk brīdis, kad nav neviena, kam paprasīt.”
Komentāri