Siena laiks rit pilnā sparā, un arī laika apstākļi ir labvēlīgi, bet arvien retāk laukos var ieraudzīt siena zārdus. Tos aizstājuši presētie siena ruļļi. Jaunpiebalgas puses zemnieki tomēr stāsta,
ka teļus ar saulē izžuvušu, smaržīgu sienu palutinot.
Ja gotiņai ļauj izvēlēties,
ēst presētu sienu vai to, kuru kaltējusi saulīte siena zārdā, tad brūnaļa dodot priekšroku sentēvu darbam.
“Prese, ķīpās sienot, sienu sakapā. Mēdz būt tā, ka vienā tās galā tikai stiebri, bet labums otrā pusē. Zārdā izžuvušais ir labāks, pļavas zālei, kas pirms Jāņiem,” sacīja “Lejas Strupiņu” saimniece Dzintra Bērziņa, bet “Kalna Pentuļu” saimnieks Jānis Antons zināja teikt, ka gotiņas labi sajūtot, kurš siens mehāniski apstrādāts, kuru saimnieks ar dakšām izcilājis.
Siena laiku izmanto arī veselavieši no “Sudmalnieku” mājām. Jūnijā sētu nevar nepamanīt, jo no pašas ceļmalas līdz logu priekšai lauku sētai daba ir uzdāvinājusi savu rotu – lupīnu.
“Ir ļoti skaisti, un liekas, ka citu puķu pat nevajag. Cilvēki brauc garām, plūc zilās puķes, fotografējas, bet priekš mums mazliet to lupīnu par daudz, par daudz izsējušās. Nupat trusīšiem pļāvu sieniņu, katrs lupīnas kāts jāizlasa, jo zārdā tas visu sienu sapūdētu,” stāstīja Andris.
Ilze Kalniņa , “Druva”
Komentāri