Kristaps Siksnis turpina tēva iesākto. Arī viņš bija sporta skolotājs. Deviņpadsmitgadīgais Kristaps studē Latvijas Universitātes pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.
“Man patīk būt skolotājam,” uzreiz atzīst Kristaps un piebilst – ir ļoti priecīgs, ka var darīt to, kas patīk. Sportošana viņu vienmēr aizrāvusi, jaunietis iesaistījies arī dažādu sporta sacensību rīkošanā pagastā. “Ienākt skolā bija viegli. Te taču ir mani pedagogi. Vasarā vēl ar vecāko klašu puikām spēlējām basketbolu, bet rudenī es jau biju skolotājs. Saprotamies labi. Vien traucē tas, ka mani salīdzina ar tēvu. Kad kādam pasaku, ka esmu skolotājs, daudzi tā arī saka – nuja, tev bija jāiet tēva pēdās,” domās dalās Kristaps un piebilst, ka skolēniem patīk sportot. “Brīžam gan šķiet, ka jaunāko klašu skolēni dzīvo kustību pasaulē. Tikuši zālē, skrien, imitē šaušanu, krīt gar zemi, velk cits citu pa grīdu,” smejot stāsta Kristaps un piebilst, ka pats skolā nebijis nekāds teicamnieks, bet tomēr skolā skolēni bijuši ieinteresētāki, mērķtiecīgāki, ne tik haotiski. “Skolēni neprot zaudēt. Tikko zaudē, padodas. Tas sportā neder. Nav viegli iestāstīt, ka jābūt gataviem gan uzvarām, gan zaudējumiem. Ja skolēnam slikta atzīme, vainīgs skolotājs- diemžēl tāda ir daudzu vecāku pārliecība,” domās dalās Kristaps.
Kas skolotāja darbā nepatīk? Kristaps atbild uzreiz – lielās dokumentu kaudzes, kas jāsaraksta. Tas prasa daudz laika. “Šajā ceturksnī sporta pulciņu mazāk. Žēl, ka tā, jo sporta zālē ir jāizliek enerģija, jāmācās spēlēt komandā, uzvarēt un zaudēt,” stāsta Kristaps.
Brīvais laiks viņam arī saistīts ar sportu – basketbola treniņi un spēles rajona sacensībās, hokeja spēles.
Komentāri