Gaujas NP informācijas daļas vadītāja
Gatavojoties sarunai par nopietnu vīru vaļaspriekiem ar Andi Zvejnieku, Gaujas Nacionālā parka vides inspekcijas sektora vadītāju, atminējos filmu par nacionālajām medību īpatnībām Krievijā. Pēc sarunas nācās mainīt priekšstatu par to, kas notiek mežos aiz austrumu robežas.
Andis Zvejnieks, medību stāžs 15 gadi: „Galvenais iemesls bija vēlēšanās aizbraukt uz Krieviju, uz Kirovas apgabalu, un vēlreiz redzēt šo zemi, apciemot iepazītos cilvēkus. Apvienoju ceļojumu ar eksotiku – lāču medībām. Kā jebkurā braucienā, liela nozīme ir kompānijai. Man ar to paveicās. Par medībām – lai gan mērķis bija lācis, nomedīts tika mežakuilis. Tas nebija nejaušības dēļ, bet gan aiz kreņķiem, ka cerētais dižmedījums pagājis garām. Jo veiksmes gadījumā viesmednieki lāča ādu var dabūt līdzi par piemiņu, tikai jānoformē dokumenti – starptautisks sertifikāts, kas apstiprina, ka trofeja iegūta legāli.
Lūk, Anda Zvejnieka stāsts par piedzīvojumiem Krievijā. Medību īpatnības
Viens no ceļojuma īpašajiem sīkumiem bija tas, ka Krievijas pusē iepriekš jārezervē medību ieroči. Daudz vienkāršāk braukt uz austrumu kaimiņvalsti bez savām bisēm, lai nav jākavējas ar dokumentu kārtošanu. Pirmais darbs, ierodoties galapunktā, ir ieroču piešaude. Tas nav vienkārši, jo nomas bisēm trāpījumu precizitātes ziņā švaka kvalitāte. Piešaudes vieta – pamesta sādža. Mērķi piestiprina pie vienas tukšās dzīvojamās mājas sienas un no otras ēkas lieveņa šauj. Skumja eksotika.
Medījumiem atļaujas nav jāiegādājas. Veiksmīga trāpījuma gadījumā dokumenti tiek nokārtoti notikuma vietā. Arī mednieka apliecību vietējie jēgeri neprasa uzrādīt, ir tikai viena formalitāte – jāparakstās atskaitē.
Līdz medību vietām var aizbraukt ar apvidus automašīnu, bet tālāk ceļu nav. Par pārvietošanās līdzekli tiek izmantoti vecie, labie pilnpiedziņas automobiļi UAZ. Nedevāmies dziļāk taigā meklēt lāci, jo tas ir bezcerīgi. Tur tālāk kvadrātkilometriem ir tikai neapdzīvots mežs ar izmirušām sādžām.
Par viesu servisu rūpējas medību saimniecības jēgeri. Viņu ikdienas darbs ir ne tikai mednieku pavadīšana, bet arī biotehniskie darbi – dzīvnieku piebarošanas vietu sagatavošana. Taigas malā tiek iesēti auzu lauciņi, kurus regulāri apseko. Tā kā mūsu kompānijai patika medību procesa izbaudīšana no sākuma līdz galam, tad piedalījāmies nakts pēdu pētīšanā un ticamāko nākošā vakara zvēru „vizīšu” vietu izskaitļošanā. Mednieki sēž torņos. Tie atšķiras no Latvijā ierastajiem. Augšmala ir daudz platāka nekā mūsējiem, un tornī var pat gulēt. Rudeņos uz kārdinošajiem auzu laukiem atklīst un barojas lāči, kas rūpējas par tauku uzkrāšanu ziemas guļai. Bet, kad ēdienkartē beigsies auzas, tad ķersies pie mellenēm. Tikšanās ar meža valdnieku
Man izdevās redzēt lāci gan pirmajā, gan otrajā braucienā. Ne jau vienmēr galvenais ir nošaut. Medības saistītas arī ar emocijām, ne tikai gaļas sagādi. No medību torņa redzēju divus vilkus, kas iznāca inspekcijas apgaitā, droši vien gāja pārbaudīt, vai tuvumā nav mežacūkas. Vērojot binoklī vilku gaitas, tajā pašā stūrī pamanīju – arī lācis no meža laukā. Man stāstīja, ka ķepainis no meža iznāk ļoti klusi. Tā tas tiešām ir. Lai gan šis medījums bija plānots un ļoti gaidīts, šaušana nenotika. Tieši pašā svarīgākajā brīdī iejaucās vietējie jēgeri ar savu izpratni par medību procesu. Labu gribēdami, atbrauca uz auzu lauku ar mašīnu un palaida vaļā suni. Tas gan tika ātri savākts, jo suņi vilkiem ir delikatese.
Bet iepriekšējā braucienā biju vērojis pavisam citādu lāču uzvedību. Ap pulksten pieciem pēcpusdienā novēroju, kā divus gadus veci lācēni, nu, tādi pusaudzīši galda augstumā, mežā sacēla „baigo troliņu”. Vispirms bija dzirdams, ka sāk krist koki, brīkšķēt zari. Tur lāči gāza sausās kritalas. Veikli rāpās priedēs, apķerot ar priekšķepām stumbru, pievelkoties un ar pakaļkājām atsperoties. Lejā šļūca, bremzējot ar nagiem, ka mizas vien juka pa gaisu. Tad lācēni iznāca uz lauka un sāka spēlēties. Cēlās uz pakaļējām ķepām kā cirka arēnā. Bet tad uz auzu ēšanu ieradās gudrā mamma un saoda cilvēkus, jo tajā dienā tuvumā bijām būvējuši medību torni. Lācene piecēlās pakaļkājās, nošņācās, paskrēja gabaliņu, nošņācās vēl stiprāk un devās atpakaļ taigā. Domāju, ka lāču mammai bija kādi padsmit gadi un pietiekama pieredze saskarsmē ar cilvēkiem. Mednieki droši vien bija ne reizi vien šāvuši viņas virzienā. Krievijas eksotika
Dzīvoju sādžā privātmājā, izmantoju vietējā lauku tūrisma piedāvājumu. Skaistais puķu dārzs, kas bija pie šīs mājas, gan bija izņēmums, liels retums. Blakus atradās Malomas upe, tomēr tur zvejotās zivis ne reizes nedabūju. Vietējie uzskata, ka daudz ērtāk nopirkt un uzcept okeāna skumbriju, nekā aiziet tos simts metrus līdz upei un iemest tīklu vai makšķeri.
Šajā reģionā daudzi nodarbojas ar naturālo saimniecību. Maz mājlopu. Kaut ko izaudzē mazdārziņos, brauc peļņā uz Ziemeļiem. Kad mežā ienākas ogas, vietējie tās lasīt brauc ar traktoriem un dāmu baru piekabē. Dzērvenes, mellenes. Sēnes tur pat ir groza lielumā! Apšu beku bija neiedomājami daudz! Pusstundas laikā pielasījām četras kartupeļu kastes ar sēnēm un atdevām saimniecei, lai gatavo. Ēdām sēņu mērci. Saimniece marinēja, gatavoja sālītās sēnes. Tādas tur, burciņās iepildītas, tirgo ceļmalās.
Ar to dabas sargāšanu ir tā… Vietējie it kā nedaudz raizējās, ka mežus par daudz cērtot. Ceļu malās izcirtumus redz mazāk nekā Latvijā, taču baļķu vedēju uz autoceļiem daudz. Tukšas PET pudeles, iepakojuma maisiņi u.c. tiek nomesti turpat ceļu malās, upes krastā. Kad ieminējos, ka pie mums gan tā nedara, vietējais tik atgaiņājās: „Gan jau…” Tie plašumi viņiem šķiet pietiekami lieli un atkritumu nomešana neuztrauc.
Pēc mežizstrādes darbiem ceļus līdzina ar ļoti oriģinālu paņēmienu. Noņem kāpurķēžu traktora ķēdi, iestiprina vidū baļķi, piesien aiz traktora un velk. Rezultāts labs. Sādžās starp māju rindām ir ļoti platas „ielas” ar dubļainām, dziļi iebrauktām risām vidū. Latvijā neko tādu nevar redzēt. Kad sliktā laikā vienas sliedes vairs nav izmantojamas, iebrauc nākošās, tik, cik ielas platums atļauj. Autoceļi nolaisti, bedraini, nav iezīmētas sadalošās joslas. Jaunās maģistrāles gan tiek būvētas atbilstoši Eiropas prasībām. Ļoti trūkst norāžu, pat pēc kartes grūti izbraukt. Kad apturēja milicija, nevarēja atrast, kam piesieties, līdz izdomāja pieprasīt tulkotas šofera tiesības. Lai gan tika paskaidrots, ka Vīnes konvencijai pievienojusies arī Krievija (kas vietējiem miličiem bija jaunums) un šofera tiesības ir derīgas bez kādiem notariālajiem apstiprinājumiem, nebija viegli tikt vaļā. Saruna beidzās apmēram tā: „Brauciet, bet nākamreiz pārtulkojiet!”
Daudzas apdzīvotās vietas pamestas līdz ar padomju varas izbeigšanos. Tāda ir Krievijas specifika. Cilvēki dodas prom no sādžām, jo iestājies „mežonīgais kapitālisms”. Kolhozi, lai arī paputējuši, vēl pastāv. Algas, ja maksā, tad simboliskas. Populāri ir darbu apmaksāt ar komunālo maksājumu atlaidēm, daļu ražas. Tomēr ir arī labi piemēri, jo redzējām kolhozu, kur lauki apstrādāti, priekšsēdētājs aktīvi strādā. Viņam dzīvam esot uzcelts piemineklis!
Dzeršana joprojām ir lielā cieņā. Katru dienu. Sirsnīgi un jauki cilvēki, bet bendē sevi 365 dienas gadā. Ar brūvēšanu vietējie neaizraujas, pērk veikalā, jo šņabis tur ir pietiekami lēts. Veikalu netrūkst. Protams, izvēle ir mazāka nekā pie mums. Maize, konfektes, sula, limonādes un šņabis tikai trīs šķirnes. Bet lielpilsētās supermārketi labāki par Rīgas lielveikaliem. Gandrīz kā „mc²”, ar delikatesēm, lielu preču izvēli.
Protams, žēl, ka neizdevās tikt pie lāča ādas. Taču mājās atvedu tik daudz iespaidu, ka tie atsver nenotikušās ķepaiņa medības.
Komentāri